Daudz tiek runāts par budžeta sabalansēšanu, eksporta veicināšanu, banku stiprināšanu, bet tie ir tikai sistēmas fragmenti! To kopsakarības mēs varam tikai minēt. Līdz ar to rodas (iespējams un cerams, ka aplams) iespaids, ka daudzi no valsts ekonomikas glābšanas risinājumiem ir nekas cits kā kādu atsevišķu cilvēku ašās idejas.
Politiķi brīnās par zemo sabiedrības uzticēšanos partijām, valsts pārvaldei, cer uz to, ka uzticības pārkreditēšana, kā pēc būtības var vērtēt Saeimas ārkārtas vēlēšanas, automātiski visu saliks savās vietās - tauta būs ievēlējusi jaunus priekšstāvjus, "tvaiku nolaidusi", kādu laiku no tās būs miers. Pat ja krīze ieilgs, vienmēr varēs vainot vēlētājus - ko tad ievēlējāt nepareizos!? Taču jāsaprot, ka nekādas politisko seju nomaiņas rezultātu nedos, kamēr rīcības pamatojuma vietā būs lakoniskie „tā vajag”, „tā liek aizdevēji” u.tml.
Katrai darbībai ir nepieciešams pamatojums, sabiedrībai jāgūst pārliecība, ka līderi zina, ko grib sasniegt, kā orientēties apvidū un nepazaudēt kursu. Šobrīd jūtamies kā apmaldījušies džungļos un spiesti klausīt īsām bezpamatojuma pavēlēm: "ej taisni, pagriezies pa kreisi, vēl pa kreisi, kāp pāri šim kalnam, brien caur šiem dubļiem ...". Bet - kāpēc? Varbūt izeja ir pilnīgi citā virzienā? Ja katru soli, ko valdība sper vai ko mudina spert citiem, nevar pamatot, izskaidrot tā nepieciešamību kopējā ceļā, tad loģisks ir jautājums - vai šis solis maz ir nepieciešams, varbūt kaitējums no tā ir lielāks, nekā ieguvums?
Konkrēti. Gribas dzirdēt skaidru argumentāciju, ko man, maniem kaimiņiem, draugiem, paziņām, visiem, kas ikdienā pērk pārtikas produktus, maksā par apkuri, elektrību, zālēm, presi un daudzām citām precēm un pakalpojumiem, dos PVN celšana un lielais starptautiskais aizņēmums? Ļaus aizlāpīt kāda pieļautos budžeta caurumus? Pirmā reakcija uz šādu pamatojumu var būt vienīgi - lāpiet tos caurumus paši! Kāpēc nastu uzgrūžat mums un mūsu bērniem?
PVN celšana noteikti ir uzņēmējdarbību bremzējoša. Ļoti apšaubāma šķiet arī ministriju skaita samazināšana. Izskatās pēc darbības imitācijas, jo veicamās funkcijas taču paliek, bet pārvalde, mākslīgi apvienojot bērnu, integrācijas, labklājības, veselības un vēl sazin kādas jomas, tikai sarežģīsies. Arī lineārs 10 vai 15 % darbinieku samazinājums ir drīzāk destruktīvs, nekā produktīvs - nu, atlaidīs apkopējus un apsardzi, bet darbs ir jādara, tāpēc tā vietā noslēgs līgumus ar firmām. Ilgtermiņā cik garš, tik plats! Īstermiņā klāt vēl izmaksas - kompensācijas jāmaksā par atbrīvošanu no darba, vispārējs stress, kas neveicina godprātīgu attieksmi pret darbu.
Krīze skar visus, un tas nozīmē, ka pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai jāzina ceļš, kā kopīgi varam no šīs situācijas iziet. Īsā rīcības pamatojuma "būs tā, jo to prasa naudas devēji!" vai "citādi nevaram sabalansēt budžetu!" vietā politiskajā retorikā jānāk komplicētākam formulējumam - ar atbildēm uz jautājumu, kāds ir mērķis, kādi iespējamie ceļi, kāds izvēlētais risinājums, kāpēc tas ir labāks, ar ko mums jārēķinās, to veicot, kādi ir riski, vai ir alternatīvas katram solim, ko speram... Ar nemitīgu paveiktā novērtējumu, veicamo darbu precizēšanu, kļūdu novēršanu, viedokļu saskaņošanu ar sabiedrības grupām - uzņēmēju, nozaru, darba ņēmēju u.c. organizācijām.
Un tieši šīs attieksmes maiņa arī būtu ieguvums no iespējamām ārkārtas vēlēšanām - pie zemas uzticēšanās politiķiem savstarpējas apkarošanas metode kampaņā neko nedos. Krīzes laikā jānāk ar piedāvājumiem. Turklāt nevis balstītiem, kā ierasts, uz esošo labumu pārdali (vieniem skolas jumts, citiem - pabalsti), bet gan reāliem, kompleksiem risinājumiem kopējās ekonomiskās situācijas uzlabošanai valstī.
To nevar iekļaut īsā "Mēs zinām, kā!" sauklī. Cilvēki ir vīlušies, skeptiski. Neticēs. Būs jāspēj izskaidrot, ka tiešām zina, pamatot, ka piedāvātais ceļš ir tas pareizākais, uzklausīt kritiku, ieteikumus, jaunus risinājumus. Būs jātiekas ar potenciālajiem vēlētājiem, jārunā. Būs jāraksta nevis vispārīgas, bet konkrētas rīcības programmas.
Un vēlēšanu rezultāts tādā gadījumā būs nevis prasta Saeimas pārbalsošana, bet gan pārliecinošākā, ticamākā piedāvājuma izvēle izejai no krīzes. Un tā ir iespēja gan jaunajām, gan arī vecajām partijām.