Ir dīvainas sajūtas lasīt un fotogrāfijās vērot Tallinā notiekošo, jo tā tāpat kā citas pilsētas, kurās pavadīti vairāki dzīves gadi, ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu, un es to uztveru kā savu pilsētu. Mana pilsēta, un man sāp tajā notiekošais. It sevišķi, ja trīs gadus gandrīz ikdienā ir iets garām bēdīgi slavenajam piemineklim.
Vai pareizi bija valdībai ķerties klāt šim piemineklim tieši pirms 9.maija? Manuprāt, jā. Domāju, ka igauņi sev raksturīgā ietiepībā un uzcītībā gribēja saknē likvidēt problēmu, kas viņiem būtu radījusi vēl lielākas problēmas gadu garumā. Pērn pirmo reizi piedzīvojot 9.maijā sadursmes pie šī pieminekļa, viņi to negribēja padarīt par savu mūžīgo 16.martu. Mēs Latvijā paši esam sev radījuši 16.marta problēmu, ar ko cīnāmies ik gadu.
Igauņi gribēja ar vienu sāpīgu cirtienu atrisināt visu. Domāju, ka tas viņiem arī būs izdevies, kad šie nemieri pieklusīs. Agri var vēl tiem būs jābeidzas. Jo stingrāk policija rīkosies, jo ātrāk tie beigsies.
Taču šis emociju vilnis ir atklājis kādu citu rūgtu patiesību, ko līdz šim reti kurš bija gribējis saukt vārdā. Integrācijas procesa izgāšanās. Lai arī igauņi saņēmuši vairāk uzslavas nekā latvieši par veiksmīgo, savlaicīgi uzsākto sabiedrības integrācijas procesu, tas nav nesis vēlamos rezultātus.
Acīmredzot ar pilsonības iegūšanu, valodas apguvi un pat Eiropas Savienības dalībvalsts sniegtajām labklājības un drošības garantijām vien ir par maz, lai cilvēks mainītu savu būtību. Ar mātes pienu iezīstā, no paaudzes paaudzē mantotā domāšana un simbolu nozīme ir izrādījusies varenāka par visiem citiem acīmredzamajiem un taustāmajiem integrācijas labumiem. Turklāt tas vienādi attiecas uz abām pusēm. Vai to jebkas var mainīt? Un vai vajag mainīt cilvēka būtību?
Integrācijas augonis ir uzplēsts, strutas (nemieri Tallinas ielās) veļas aumaļām. Kad rēta būs sadzijusi, būs laiks meklēt īstos līdzekļus, kā izvairīties no turpmākiem augoņiem. Kuram ir labākā recepte?