Aptuveni gada laikā, kopš rakstu sērijas sauklis ir Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, domāts daudz: nesen bija zināms vien tas, ka muzeja būvniecībai izvēlēta novietne New Hanza City teritorijā starp Pulkveža Brieža, Hanzas un Skanstes ielu, nu jau iezīmējušās iespējamās ēkas aprises – Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds jūnijā paziņoja, ka arhitektūras metu konkursā žūrija par atbilstošāko atzinusi Lielbritānijas arhitektu biroja Adjaye Associates un viņu Latvijas partneru AB3D tandēmā radīto darbu. Tukšām – kur nu vēl iedomātām – telpām raksturīgi rosināt iztēli – kas gan aizpildīs plašās zāles, ko apstaros arhitektu slavētā "ziemeļu gaisma"? Tāpēc muzeja domāšana turpinās ne mazāk intensīvi – gan arhitektu birojos, gan sabiedrības prātos. Gada laikā noskaidrojām, ka laikmetīgs muzejs nav iedomājams bez visdažādāko veidu notikumiem – nemitīgi papildināmas un pilnveidojamas kolekcijas ekspozīcijām, sadarbības projektiem ar citām institūcijām, izglītības, eksperimentāliem un starpdisciplināriem pasākumiem. Tāpēc šogad aicinām Latvijas vadošos mākslas pazinējus, muzeologus, filozofus un visdažādāko jomu speciālistus izteikt priekšlikumus, ko viņi vēlētos redzēt Laikmetīgās mākslas muzejā, ja tas būtu jau uzcelts. Vizuālās kultūras izpausmes kopš XX gadsimta 60. gadiem, ievērojamāko latviešu mūsdienu mākslinieku darbi, Baltijas, Skandināvijas un Austrumeiropas aktuālās mākslas parādības – ceram šo sarakstu papildināt ar vēl daudzām, pat negaidītām idejām. Kādas gan vēl varētu būt ekspozīcijas un izstādes, gaidīti viesi un publiskas aktivitātes? Piepildām muzeju iztēlē!
ABLV Charitable Foundation desmitgades jubilejā 8. un 9. septembrī rīkoja simpoziju Cross-Training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju. Tajā izskanēja ne mazums vērtīgu viedokļu, kuri būtu pelnījuši izskanēt arī ārpus šaurā speciālistu un interesentu loka. Mākslas vēsturniece un kuratore Ieva Kalniņa simpozijā iezīmēja vairākus mākslas vēstures izpratnes modeļus, kas… paši jau kļuvuši par vēsturi. Raksts ir speciāli KDi sagatavota priekšlasījuma rakstiska versija.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Atveru ģimenes albumu un veros savu aizgājušo senču bildēs. Tur vairāk ir to, kurus es nekad neesmu satikusi, nekā to, kuri man saistās ar personiskām atmiņām. Jo tālāk pagātnē es skatos, jo mistiskākas ir sajūtas. Jau ilgu laiku manu uzmanību pienaglo Ernests un Līze. Zinu tikai, viņi ir mani vec-vec-vecvecāki, kas XIX gadsimta vidū dzīvoja Rīgā, Hospitāļu ielā 7. To bērnībā pēc vecmammas teiktā esmu pierakstījusi pie fotogrāfijas. Viņi ir tik svinīgi, tik nopietni, tik bargi, ka biedē. "Es domāju, fotogrāfija ir vissvarīgākais dokuments, un nav nekas nosodāmāks kā doties pie pēctečiem ar vientiesīgu, muļķīgu smaidu, kas noķerts un fiksēts uz visiem laikiem," rakstīja Marks Tvens 1913. gadā. Vai Ernests un Līze domāja līdzīgi, kad gāja "uzņemties"? Vai viņi domāja par mani, par savas liecības atstāšanu? Vai šī ir tā pati Senās Romas patriciešu tradīcija, kas lepojās ar savu aizgājušo senču maskām un no kā izauga slavenais Senās Romas skulpturālais portrets? Nedz šī fotogrāfija, nedz skulptūra to darināšanas brīdī netika dēvēti par mākslu.
Karikatūras un shēmas
Mākslai ir tik daudz virzienu un tā pie mums ierodas pa tik dažādiem ceļiem, ka brīžiem ir grūti izskaidrot, no kurienes un kurp tā dodas. Tāpēc vēlos atskatīties uz dažiem sākotnējiem mēģinājumiem skaidrot moderno mākslu, tās rašanos un kā uz to pirmsākumā mums piedāvāja skatīties. Pirmais piemērs ir saglabājies no 1933. gada, kad modernās mākslas izpratne bija tikai dzimusi. Migels Kovarubiass bija meksikāņu izcelsmes grafiskais dizainers, kura slava dzima Ņujorkā, strādājot par vadošo karikatūristu žurnālā Vanity Fair. Viņš savam mākslas redzējumam kā metaforu izmantoja koku. Karikatūrista zīmējumā moderno mākslu mēs ieraugām kā zaļojošu koku ar spēcīgu sakņu sistēmu, kas tiecas zemē. Koka stumbrs un barojošās saknes, spriežot pēc zīmējuma, rodamas franču mākslā. Atstatus no koka stumbra zemē guļ grieķu un afrikāņu skulptūras. Tās it kā rāda, kas bija pirms modernās mākslas, bet pats modernisma koks ir franču. Un katrs mākslinieks, ko laikmets uzskata par vērtību, ir viena lapa šajā modernisma mākslas kokā. Bet tas bija 1933. gadā, kad skaidrot moderno mākslu kā vienu kopīgu organismu ar vienotu asinsriti likās iespējami.
Dažus gadus vēlāk – 1936. gadā – mākslas vēsturnieks Alfrēds Bārs arī mēģināja fiksēt savu sajūtu par moderno mākslu. Viņš bija Ņujorkas Modernās mākslas muzeja pirmais direktors. Viņam nelikās pieņemama koka metafora, un viņš kā formu izvēlējās diagrammu. Alfrēda Bāra teorija balstās uz atziņu, ka jaunā māksla vienmēr vai nu pretdarbojas iepriekšējai mākslai, vai paplašina to. Tāpēc viņa modelis vairāk atgādina inženiera shēmu, liekot domāt par mākslu kā smalkmehānismu, kas darbojas kā modernās mākslas iekšējo sastāvdaļu savstarpēja pievilkšanās un atgrūšanās. Šeit mākslas enerģija ir kā plūsma, atrodas sazobē ar tās iekšējo struktūru. Šī metafora ietver arī enerģētisko apmaiņu starp to veidojošajām detaļām. Taču ir arī zināma kārtība kā kartē, kur no viena punkta varam izsekot ceļu pie otra.
Vēl pēc desmit gadiem – 1946. gadā – amerikāņu mākslinieks Eds Reinhards piedāvāja savu plānu, kā piešķirt jēgu modernās mākslas kopainai. Taču viņš bija ne tikai karikatūrists, bet arī gleznotājs, tāpēc bija pārliecināts, ka visa modernā māksla virzās uz abstrakcionismu. Viņaprāt, visa māksla, kam ir jel kāda jēga, ir abstraktā māksla. Savā aktuālās mākslas redzējumā viņš atgriezās pie koka metaforas. Zīmējumā atkal priekšplānā nokļuva franču māksla. Bet šoreiz koka zaļošanu jau daudz kas traucē un velk tā zarus uz leju. Starp traucēkļiem redzam mākslas balvas, sacensību, mākslas patronus. Labā un veselīgā māksla šeit ir pret debesīm pacēlušās lapas un putni, kas visi ir abstrakcionisma ievirzes. Zem koka ir mākslinieku kapsēta. Tur apbedīti tie, kuri nav tikuši pāri pagātnes mākslas izpratnei. Labajā pusē redzam, ka teju lūstošais, bet vēl zaļojošais koka zars ir smagas nastas noliekts. Šī nasta ir mākslas reģionālisms, klusā daba, akts, ainava – viss, kas saistās ar mākslas reprezentatīvo funkciju. Kreisajā pusē pie koka saknes redzamas arī divas zivis, kur viena kož otrai astē, – šādi tiek demonstrētas mākslas un biznesa attiecības.
Šī, protams, ir karikatūra un pamatā paredzēta mūsu iepriecināšanai. Taču būtiski ir tas, ka mēs varam mēģināt kārtot savu mākslas redzējumu noteiktās shēmās, metaforās vai diagrammās. Ja savu shēmu būtu zīmējis Reinharda laikā aktuālais mākslas kritiķis Klements Grīnbergs, visticamāk, ideja būtu līdzīga. Jāatzīst, ka tieši šis aktuālās mākslas redzējums samērā ilgi dominēja gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan tika ekspluatēts visā pārējā pasaulē.
Zaudētās ilūzijas
Taču jau 60. gados izpratne par mākslu pārveidojās. Te nozīmīga loma bija popārtam un minimālismam. Tie bija mākslas virzieni, kas pārtrauca abstrakcionisma dominēšanu un pielika punktu iedomātai lineārai mākslas attīstības vīzijai.
Vēl vairāk viss sarežģījās 70. gados, kad pazuda stingri kritēriji par to, kas tad vispār ir māksla. Parādījās gan zemes māksla, gan performance, gan videoārts, gan konceptuālā māksla. Starp mākslu un nemākslu vairs nebija novelkama robeža. Taču tieši šajā brīdī nostiprinājās tendence "aprakt" tradicionālās mākslas izpratni.
80. gados māksla pārtapa par intelektuālu skolu, kas lielā mērā reaģēja uz rakstīto vārdu, mākslas filozofiju. Lai uztvertu mākslas darbu, bija nepieciešamas papildu intelektuālās studijas.
Līdz ar aukstā kara beigām un PSRS sabrukumu 90. gados parādījās postkoloniālisma mākslas izpratne un kļuva skaidrs, ka mākslai no dažādām vietām nav iespējams piemērot vienus un tos pašus standartus. Nu pilnībā pazuda ilūzija par mākslas un tās kritēriju vienotību.
No 2000. gadiem līdz šodienai ir ļoti grūti iztēloties, kādas kartes vai shēmas būtu piemērotas mākslas kopainas veidošanai. Taču amerikāņu mākslas vēsturnieks Tomass Makevelijs, kurš vienlīdz spoži analizēja klasisko grieķu un indiešu mākslu, kā arī laikmetīgo mākslu, idejiski apspēlēja dažādas piemērojamas formas – spirāli (atzīstot, ka mākslas attīstība iet pa sava veida spirāli), apli (kur jebkurš turpinājums ir vienlaikus ceļš uz pirmsākumu), vēdekli (kur no viena izejas punkta attīstās atšķirīgas līnijas), paralēlas līnijas (kas šķietami rodas un attīstās nesaistīti, bet vienlaikus var būt kā dzelzceļa sliedes). Līdz visbeidzot Makevelijs secināja, ka vienīgais piemērotais mākslas telpas vizualizācijas mēģinājums šodien ir traips ar izplūdušām robežām. No šodienas skatpunkta mēs šo traipu varam uztvert arī simboliski. Atsaucoties uz jau iepriekš aprakstītajiem mākslas modeļiem, skaidri redzams, ka aktuālās mākslas vēsture ir bijusi mākslinieku vīriešu prerogatīva. Taču kopš 70. gadiem pasaules mākslā mums jārunā arī par spēcīgu feminisma kustību.
Kādu ceļu iet?
Kādu ceļu iet topošam lokāli situētam laikmetīgās mākslas muzejam? Būtiskais jautājums ir, uz ko vērst uzmanību – virsotnēm jeb izcilībām vai pretēji tam – uz trauslajiem pagrieziena punktiem, kas iezīmē mākslas jauno dzīvības formu rašanās mirkļus, sava veida brīnuma dzimšanu? Vizuāli krāšņāks un respektablāks noteikti būtu pirmais variants. Bet tas draud ar trauslā mākslas brīnuma neatgriezenisku zaudēšanu. Un tad vēl ir izskanējis jautājums par gaidāmā bērna "drošības sētiņas" areālu, lai jaundzimušo stingri kontrolētu. Protams, galvenokārt domājot par tā veselīgu un drošu attīstību. Tomēr, manuprāt, jau piesauktā izplūdušā pleķa, ko piedāvāja Makevelijs, robežu iepriekšēja noteikšana ir absurda savā būtībā. Jo iepriekš aprakstītais, kaut tikai shematiski iezīmētais mākslas izpratnes attīstības ceļš rāda, ka tas nav iepriekš paredzams. Tāpēc, veidojot jaunu muzeja kolekciju, vienīgā apzinātā metode būtu mākslas attīstības neprognozējamības un nenoteiktības akceptēšana.
Gadsimtā, kad iepriekšējā drošie orientieri izrādījušies apšaubāmi, varētu nopūsties: "Sic transit gloria mundi!" Tomēr šim latīņu teicienam ir vismaz divas, nedaudz atšķirīgas nozīmes interpretācijas latviešu valodā. Pirmā un populārākā ir: "tā paiet pasaules godība". Šo izteikumu lielākoties saista ar pāvesta kronēšanas ceremonijas vēsturi, kad ceremoniju meistars procesijas laikā trīsreiz dedzināja lēni gruzdošas linu pakulas, skaļi saucot: "Svētais Tēvs, tā paiet pasaules godība!", šādi visiem klātesošajiem atgādinot arī par paša pāvesta īslaicību. Taču nozīmes ziņā precīzāks ir otrs tulkojums: "pasaulīgās lietas ir pārejošas", kam es vēl piemetinātu: "visas pasaulīgās lietas ir pārejošas"! Un definīciju vairs nav.
Pateicos amerikāņu mākslas kritiķei Eleanorai Hērtnijai par būtiskām idejām šīs tēmas izvērsumā.