"Gleznoju aiz ieraduma," Biruta Delle pajoko. Pēc tam jau nopietni: "Nu labi, ieradums tas nav, bet, kādēļ es mālēju, to nu gan es nevaru pateikt. Bez tā man nekā cita nav. Kopš 14 gadu vecuma."
Līdz 22.martam mākslinieku biedrības telpās Sidegunde (Brīvības
ielā 224, korpuss 5) skatāma Birutas Delles izstāde Klātbūtne — 30
eļļas tehnikā tapušu gleznu. Gleznotāja īsti nemaz neredz iemeslu
intervijai, jo izstādē jauno darbu esot maz — "tikai" kādi
divpadsmit. 2009.gadā tapušas ainavas — Maija rīts, Rudens, Sniegs,
Kastaņu siena, Pavasaris, Baznīca, Ziedoša ābele, Ziema. Pārējie
darbi laikposmā no 2005.gada ir salasīti no pēdējām divām izstādēm.
Kad uzstāju, ka Diena tik un tā priecātos par sarunu, B.Delle
pasmejas: "Nu ja — citādi jau domās, ka esmu mirusi." Pieteikumā
lasu, ka tā ir viņas 11.personālizstāde. "Neesmu skaitījusi, bet to
noteikti ir daudz vairāk. Ir tādas, kas nav vispār piefiksētas,"
uzsver gleznotāja, kas izstādēs piedalās kopš 1967.gada. "Es
gribēju apskatīties, kā mani pēdējie darbi izskatās ārpus mājas un
kā izskatās, salīdzinot ar iepriekšējiem," Klātbūtnes iemeslu
paskaidro B.Delle. Secinājumi? Gleznotāja ietur pauzi un atbild:
"Ka jādara vēl labāk." Eļļa nepieļauj nekādas nejaušības. Daudzi
domā, ka es gleznoju bieziem triepieniem, bet kārtas vienkārši
sakrājas, jo es gleznoju ļoti ilgi...
Ir jāstrādā
Mirusi Biruta Delle nav it nemaz. Viņa ir pat ļoti dzīva, ja ar to
saprotam spēju apjēgti un pašpietiekami dzīvot savrupā pasaulē,
nemeklējot izklaidētājus ārpus sevis. Gleznotāja neslēpj, ka
cilvēki viņu pārāk neinteresē, jo viņi visi ir vienādi: "Es ļoti,
ļoti sen nekontaktējos ar cilvēkiem, neeju sabiedrībā, jo cilvēki
nav dabiski, patiesi, atklāti, tādi, kādi viņi ir. Man patīk
sarunāties divatā. Es rīkoju izstādes, lai mani darbi kontaktētos
ar cilvēkiem. Tāpēc man izstādes ir svarīgas."
Kas tas bija par dzinuli, kas lika 14 gados sākt mācīties
gleznot? Vai nevilināja neviena cita radošā izpausme? "Man bija
labs skolotājs, kurš vienkārši izslēdza tāda veida pārdomas. Ja
sāk, tad atpakaļceļa vairs nav. Es domāju Ansi Stundu, pie kura es
gāju katru dienu cauru gadu. Septiņus gadus." Vai izdevies visu
apgūt no pirmā skolotāja mācītā? "Viņam šķita, ka jā," smaida
B.Delle. Bet pašai? "Viņš iepotēja dažas pamatlietas, ka visa
māksla ir meklējama dabā un ka jebkura gadsimta māksla ir
mainījusies, pētījot dabā. Viņš man mācīja gleznot tikai dabu. Kad
viņš beigšot mācīt, es varēšot mālēt visu kaut ko, bet tas būs
pamats. Tā arī sanāca. Otra lieta — darbs. Mākslinieks nedrīkst
dzert, atļauties bohēmu. Tā iemesla dēļ, ka katru dienu ir
jāstrādā". Delle atceras, ka skolotāja acīs pat slimība nav
skaitījies pietiekami nopietns iemesls, lai kavētu nodarbību. Nekas
neatlicis, kā ar visu gripu no Pārdaugavas doties uz Vecrīgu pie
Stundas. Šī iekšējā disciplīna kļuvusi arī par viņas pašas
pārliecību. Vārds "iedvesma" B.Dellei riebjas. No vienas puses,
viņai tās nekad nav bijis, no otras — ir katru dienu. Gleznotāja
neslēpj, ka ir tādas dienas, kad "vienkārši vairs nevar, — tad ir
jāapstājas. Protams, tad es to ļoti smagi pārdzīvoju". Kad
iegadījies posms, kad nav varējusi gleznot vairākus mēnešus, dzīvei
tiešām pietrūcis jēgas. "Tad tā atgriezās, un atkal esmu postenī
pie molberta," smaida B.Delle. Vai viņa atļautu pārfrāzēt tik skaļi
— gleznot, kā elpot, gleznotāja noņurd "hmm". "Pa vidu jau sanāca
arī bērnus izaudzināt. Tas nebija gluži tas pats, kas mālēšana,"
B.Delle saka ar šķelmīgu ironiju.
Daba ir pati pilnība
"Skatos, ka pasaulē ir tik daudz mūsdienu mākslas, tik daudz stilu. Tas viss ir pavisam citādi, nekā mēs redzam dabā. Daba nav jāstilizē, no tās nav jātaisa kaut kas abstrakts, tā neko neprasa, tāpēc, ka daba ir pati pilnība. Daba ir netverama. Nevar uztaisīt spēcīgas gleznas, jo daba nav spēcīga. Tur virmo krāsas, un tās pat nevar manīt, bet var just kopējo harmoniju, kādu uz gleznas nevar dabūt," B.Delle dabu vienādo ar patiesību, kur nav nekādas "liekas mērkaķošanās". Tieši tāpēc viņa pirms gadiem pastiprināti pievērsusies ainavai. "Mani darbi, protams, tam, kā es redzēju, nestāv ne tuvu," gleznotājas nolūks nav dabu atdarināt. "Es arī neesmu impresioniste, es nemeklēju mirkļus un noskaņas. Tad es meklētu tāles un miglas. Daba pati pasaka priekšā dažādus atklājumus tieši krāsu likumībās. Mani tas ļoti interesē," — tā B.Delle, kura nebrauc meklēt īpašus skatus uz jūru vai mežu. "Pilsēta kā mākslīgs būvējums mani maz interesē, bet debesis ir visur. Arī debess ir daba, un arī koki ir daba," B.Delle stāsta, kā viņa iet pa Dzirciema ielu, kas ir gana liela, plata un trokšņaina, lai gaidītu dabas brīnumus. Pacēlusi acis uz debesīm un sapratusi, ka skatās uz tiem pašiem mākoņiem, uz kuriem skatījušies mākslinieki pirms tūkstošiem gadu — "pirms Leonardo, pirms vecmeistariem, cik maz jēgas ir tam, cik laiki ir noieti". Tepat pa logu, Dzirciema ielas pagalmā viņa var ieraudzīt zvirbuli un "sajust, kā tam sirds dauzās". Tā ir viena no atbildēm tik ietilpīgajam izstādes nosaukumam Klātbūtne. B.Delle pasmaida: "Klātbūtne dabai, sajūta, ka ieej otrā cilvēkā, tā man šķiet viena no patīkamākajām sajūtām. Arī mana klātbūtne Latvijai, ar visu, kas notiek..."
Kad sataisos vaicāt gleznotājai par viņas slavenajām stieptajām, traģiskajām ēnām, B.Delle paņem no palodzes citronu un uzliek uz galda. Tas met lielu ēnu. "Ir gaisma, ir ēna." Secinām, ka citrons it nemaz nav traģisks. "Tas ir glezniecības pamats, no kura mūsu pajaunie gleznotāji ir atteikušies.