Neskatoties uz šo acīmredzamību, nākošajā paragrāfā lasām: „Algu un cenu izkārtojums ir sācies” – tātad turpināsies, joprojām samazinot patēriņu, palielinot bezdarbu, radot priekšnoteikumus iedzīvotāju masveida emigrācijai. Pie kam par cenu izkārtojumu – tā ir absolūta mānīšanās, jo Latvijas iedzīvotāju pirktspējas samazināšanās neiespaidos pasaules cenu līmeni naftas produktiem, gāzei un citām nepieciešamām importa precēm, tātad neiespaidos arī ražošanas izdevumus un cenas Latvijā (ja arī lauksaimnieki būtu ar mieru vēl samazināt cenas, tad produkti tomēr jāatved līdz Rīgai – ar auto, protams). Tālākajos paragrāfos turpinās solījumi „samazināt”, ”apgriezt”, vienīgie solītie palielinājumi attiecas tikai uz nodokļiem un iedzīvotāju iemaksām valsts budžetā. Protams, tiek apsolīts arī „stiprināt veselības aizsardzības efektivitāti” (kā to dara, esam jau izbaudījuši), samazināt izdevumus izglītībai – utt. Un, lai to veiktu, 17.paragrāfā tiek apsolīts „ievērojami stiprināt finanšu ministra pilnvaras”.Fantastiski! Tā nu esam izstaigājuši pilnu loku – no padomju centralizētās ekonomiskās sistēmas līdz SVF centralizētās pārvaldes sistēmai. Neapskaužu Repšes kungu, kuram tad nu jābūt par SVF vietvaldi Latvijā, veicinot vispārējo postu, sabrukumu un nabadzību starptautisko naudas maisu vārdā! Esam jau redzējuši SVF „palīdzības” radīto ilgstošo postu un nabadzību Argentīnā, dažās Trešās pasaules valstīs. Dilemma te ir skaidra. Vai nu atteikties no līdzšinējās kļūmīgās ekonomiskās politikas pašos pamatos un līdz ar to atteikties arī no kapitulācijas SVF un citu kreditoru priekšā, vai arī turpināt ceļu uz nekurieni. Valstij ir tiesības aizņemties krīzes pārvarēšanai, bet aizdevēji nevar diktēt aizdevuma izlietošanas noteikumus. Ja to ir pieļāvuši mūsu gudreļi, tad uz viņiem gulstas atbildība par atgriešanos tur, kur kādreiz bijām – centralizētās plānošanas sistēmā. Hitlers grāmatā „Mein Kampf” savulaik atklāti atšifrēja savus iekarošanas un pakļaušanas nodomus. To pašu pieeju tagad redzam „bāleliņu” parakstītajā, SVF adresētajā Nodomu vēstulē (Letter of Intent) – noplicināt, izspiest pēdējo. Un, ja pašreizējā politiskā virsotne nav spējīga tautas interesēs reformēt reformējamo, racionāli novērtēt notikušo un attiecīgi darboties, tad tai jāiet. Jo ātrāk, jo labāk. Un ir pilnīgi nevietā cepties par politisko pārmaiņu „nepieļaujamību pašreizējos apstākļos”. To runā tie, kam izdevīgi saglabāt pašreizējo situāciju. Amerikāņu ekonomists Maikls Hadsons pašreizējās Latvijas valdības ekonomisko politiku dēvē par „Latvijas Stokholmas sindromu” – ķīlnieka patoloģisku identificēšanos ar savu nolaupītāju. Vai šis sindroms drīkst turpināties? Vajadzīga jauna Saeima, jauna, nācijas interesēm atbilstoša ekonomiska politika.
Ceļā uz nekurieni - 2
Latvijas finansiālās un politiskās kapitulācijas dokuments – 27.jūlija nodomu vēstule 7.paragrāfā konstatē, ka „recesija ir nopietnāka, nekā sākumā tika pieņemts”. Nu gan brīnums! Ja apgriež algas un pabalstus, palielina bezdarbnieku daudzumu, tad patēriņa un līdz ar to apgrozības līmenis strauji krīt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.