Bet lai tauta varētu īstenot tiesības par Saeimas atlaišanu, būs vēl vajadzīgi divi gari un sarežģīti referendumi, kuru pozitīvs iznākums būs grūti sasniedzams.
Mēs apsveicam tautas pieaugušo aktivitāti un vēlmi iesaistīties politiskajā dzīvē ne tikai reizi četros gados, bet ikreiz, kad valstī tiek pieņemti nozīmīgi lēmumi - vai tā būtu korupcijas apkarošana (neapkarošana) vai vides aizsardzība (piesārņošana).
Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka vēlētāju vairākums vairs īsti neuzticas politiskajām partijām kā starpniekiem un vēlās politiskajā dzīvē iesaistīties tieši, paužot savu gribu parakstu vākšanās un tautas nobalsošanās.
Bet šīs procedūras ir smagnējas un prasa ievērojamu laika un finanšu līdzekļu patēriņu.
Citu valstu pieredze liecina, ka iedzīvotāji var tieši iesaistīties valsts pārvaldē, izmantojot arī daudz vienkāršākas un pieejamākas metodes. Mēs nezin kāpēc esam iedomājušies, ka Satversmē nostiprināta proporcionālā vēlēšanu sistēma ir Latvijai pati labākā, nav maināma un ir stabila kā klintī iekalta.
Lai gan par šīs sistēmas nepilnībām ir ļoti daudz runāts un rakstīts. Galvenās no tām: ievēlētais deputāts nav saistīts un nav atbildīgs konkrētiem vēlētājiem, un vēlētājiem nav iespējams atsaukt kādu konkrētu deputātu. Veidojas paradoksāla situācija - lai atbrīvotos no dažiem uzticību zaudējošiem deputātiem, ir jāatlaiž visa Saeima.
Citas valstis, tostarp arī mūsu kaimiņvalstis, šo "partiju listu" sistēmas nepilnību kaut daļēji kompensē, ieviešot jaukto vēlēšanu sistēmu, kur vēlētājiem ir arī tiesības balsot par vienu deputātu kandidātu vienmandātu vēlēšanu apgabalos.
Jauktā sistēma uzlabotu deputātu kvalitatīvo sastāvu, jo rosinātu kandidātu individuālo konkurenci vēlēšanu apgabalā, nostiprinātu deputāta saites ar konkrētu vēlētāju loku un dotu vēlētājiem iespēju rosināt deputāta atsaukšanu.
Teiktais pilnībā attiecas arī uz pašvaldību vēlēšanām. Ja ievēlētie deputāti reāli "baidītos" no saviem vēlētājiem, mums nebūtu ne Jūrmalgeitas, ne korupcijas Rīgas domē, nenotiktu "galma apvērsumi" pašvaldībās, kurus rosina šauru grupējumu ekonomiskās intereses un kuriem nav nekāda sakara ar pašvaldības iedzīvotāju interesēm. Apvērsumu kombināciju rezultātā nereti pašvaldībās pie varas kā pirmās personas nokļūst deputāti, kuriem vēlētāju atbalsts ir bijis niecīgs un kuriem nekad nav bijis un nebūs autoritātes attiecīgajā novadā vai pilsētā. Kā trāpīgi izteicies viens no oligarhiem, par pašvaldības vadītājiem vēlams ievēlēt "vislielākos kretīnus", lai būtu vieglāk ar viņiem manipulēt. Tā ir ciniska, bet diemžēl sastopama realitāte.
No vadītāja vājuma rodas arī citas nelaimes. Pārfrāzējot tautas parunu teikts - ja mājās nav saimnieka, tad peles pa galdu danco. Gluži kā Rīgas domē - domes vadības vājums rosina izpildvaru - dažādos departamentus - izdomāt savas individuālās iepirkumu procedūras, lai caur tām iekasētu kukuļus no uzņēmējiem. Ja mājās (domē) nav kārtības, tad katrs ierēdnis rauj cik un ko var.
Tādēļ pašvaldības vadītāja amatā būtu jārosina ievēlēt autoritatīvu un spēcīgu līderi, nevis kārtējo politiskās konjuktūras izvirzītu gadījuma cilvēku. Šo problēmu varētu risināt tiešas pašvaldības vadītāju vēlēšanas. Šādi ievēlētam cilvēkam būtu visu pašvaldības iedzīvotāju uzticības mandāts un viņam nebūtu jābaidās zaudēt savu amatu politiskā "galma apvērsumā". Viņa rīcībai būtu tikai viens atskaites punkts-vēlētāju uzticība. Šādas vadītāja pilnvaras, manuprāt, nostiprinātu pašvaldību darbu un ļautu izvairīties no daudzām, jo īpaši korupcijas, problēmām. Mums kā likumdevējiem ir daudz iespēju rosināt un atbalstīt valsts iedzīvotāju aktivitāti un atbildību par savas valsts attīstību. Manis uzskaitītie priekšlikumi ir tikai daži no iespējamajiem. Ceļā uz pilsonisku sabiedrību, tas ir uz sabiedrību, kuras locekļi spēj un grib formulēt savas prasības politiskajai elitei, mums jāatbalsta jebkuras iniciatīvas, kuras paplašina sabiedrības līdzdalību svarīgu lēmumu pieņemšanā.