Iespējams, ka nedomāšana ir daudzu tagadējo nebūšanu pamatā. Pēdējā laikā ir gana tērgāts par valsts un sabiedrības interešu salāgošanu, labu pārvaldību, nevalstiskām organizācijām, dažāda veida dialogiem u.tml. Valodošana sokas raiti, tikai ko tas nozīmē? Vai tērgājot tiek arī sniegts norēķins par teikto?
Vai valsts un sabiedrības intereses vispār ir salāgojamas? Bez kādas domāšanas tiek izveidotas divas reālijas, ap kurām tad nu noņemas. Bet modernās valsts intereses ir tikai pati valsts, t.i., interese par citiem pastāv tikai tādā mērā, kādā tas atbilst valsts interesēm. Savukārt sabiedrība ir visnotaļ dažāda, un arī intereses ir visdažādākās. Un te nu uzrodas daži burvju vārdiņi: sabiedrības iesaistīšana, nevalstiskās organizācijas, sociālais un pilsoniskais dialogs.
Kas ir nevalstiska organizācija? Pirmajā brīdī šķietami vienkāršais jautājums nemaz nav tik vienkāršs un jau Eiropas ietvaros pieļauj atšķirīgu izpratni. Negatīvie formulējumi ne vienmēr ir labākais definēšanas veids, tomēr izslēdzošā nozīme var noderēt. Pirmām kārtām šāda organizācija nav valsts varas un pārvaldes iestāde vai institūcija. Otrām kārtām šāda organizācija nav arī pašvaldības institūcija vai kāda tās iestāde. Nevalstiskums netiek attiecināts arī uz noteiktu profesiju vai amatu pašpārvaldi un valsts uzņēmumiem.
Toties politiska partija gan ir nevalstiska organizācija. Un te nu sākas dīvainības. Partija pārstāv — tam tā vajadzētu būt — kādas sabiedrības daļas intereses, taču aicina uz pilsonisko un sociālo dialogu. Varbūt partiju nemaz nav, ir tikai biznesa vai kādi citi projekti? Izsakoties precīzāk, darboņi, kas noteiktus resursus izmanto savu problēmu risināšanai. Gluži tāpat ir ar tiem darboņiem, kas tiek dēvēti par uzņēmējiem — viņi savas problēmas risina, atsaucoties uz ekonomiku. Var jau, protams, izmantot eifēmismus: darba devēji, politiķi. Polituzņēmējiem nepiedien sociālajā dialogā iesaistīties ar visiem darba devējiem, viņiem tīkamāki tā saukto „jumta organziāciju” deleģētie pārstāvji. Tā rodas pašnominēti delegāti, kuriem dažkārt arī „jumts aizbrauc”. Tomēr cits aspekts varbūt pat ir svarīgāks, proti, „jumts” ir pārmantots no kriminālās pasaules. Tiesa, tad jau der arī atgādināt, ka „valsts” savulaik ir izprasta kā pagasts, t.i., valstsvīri nereti ir tikai pagastvīri.
Nevalstiska organizācija ir arī reliģiska organizācija; starp citu, arī izdaudzinātais starptautiskais teorisms principā ir nevalstisks. Cik lielā mērā reliģiskās organizācijas savā pārvaldē pieļauj pilsonisku dialogu un sabiedrības iesaistīšanu? Bet varbūt kā nevalstiskām organizācijām tas tām nav lemts? Vai nevalstiska organizācija noteikti ir jāreģistrē? Bet ja nu reģistrācija tiek atteikta? Tas taču uzreiz neparedz, ka tā pārstāj eksistēt. Reģistrēšana nodrošina uzraudzīšanu. Taču šādi var panākt arī ko citu. Tiecoties valsti padarīt aizvien slaikāku, var sadibināt organizācijas, kas pārņem valsts kādreizējās funkcijas. Ienākumi stabili, turklāt šādi var īstenot arī naudas „atripināšanu”, proti, noteiktas summas atmaksāt. Nav taču noslēpums, ka pastāv nevalstiskās organizācijas, kas sāk kaut ko darīt tikai tad, ja naudiņa ir garantēta, bet pārējā laikā nodarbojas labi ja ar tās diņģēšanu.
Latvijā aktuāls ir ne tikai Aristoteļa darbs, bet arī Ļeņina sacerējums „Valsts un revolūcija”. Tikai ne tajā pausto domu ziņā, jo tur tādu nav. Šis sacerējums ir kā spogulis, kurā der ieskatīties, ja nedomā. Tās pašas frāzes, tie paši lozungi, sevis izlielīšana. Arī Ļeņins iestājas par visas sabiedrības iesaistīšanu — „visi piedalās valsts pārvaldīšanā”. Tā katrs nejēga var ķerties pie valsts stūres. Ļeņins nesmādēja arī politisko huligānismu, tomēr organizēti pasākumi bija drošāki.
Cik lielā mērā papildu iesaistīšanās politisku lēmumu pieņemšanā ir vajadzīga? Vai prasts zaglēns, kas tiek izdaudzināts gandrīz vai par tautas varoni, tiešām veicina sabiedrības interešu ievērošanu? Varbūt šādas aktivitātes un iniciatīvas jau ir tik daudzskaitlīgas, ka vairs nav pārskatāmas? Piemēram, jūnijā ir plānots sarīkot Bērnu un jauniešu parlamentu, taču vairākus gadus Latvijā jau notiek Eiropas Jauniešu parlamenta sesijas. Bet varbūt ir nepieciešams precīzi noteikt un strikti ievērot to, kas tiešām ir nevalstiska organizācija? Citādi var sanākt tāpat kā ar valdībām un pārvaldībām Latvijā.
Šie ir tikai daži jautājumi, dažas atziņas saistībā ar diskusiju „Kāda Latvijā ir cilvēku interešu aizstāvība?”, kas notiks 10. martā plkst. pulksten 17.00 Eiropas Savienības mājā, Sarunu istabā, 1. stāvā, Aspazijas bulvārī 28, Rīgā. Kā eksperti ir aicināti LR Saeimas deputāte, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle, sabiedriskās politikas centra Providus direktore Vita Tērauda, Eiropas Kustības Latvijā prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis Andris Gobiņš.