Vispirms es paanalizēju uz salīdzināju abu kungu, kuri izceļas ar aktivitātēm minētā jautājuma popularizēšanā, uzskatus un izteikumus:
Kāpēc vajadzīgs tautas vēlēts prezidents?
Grūtups: Nu nepārvarēsim mēs krīzi ar tādu valsts pārvaldes formu, kāda ir tagad. Tāpēc vajadzīga cita forma.
Parādnieks: Vērtējot mūsu valstī pastāvošo sistēmu kopumā mēs nonācām pie nepārprotama secinājuma - šodienas problēmas ir tikai sekas, cēloņi - nelīdzsvarotas varas funkcijas.
Kādas funkcijas veiks?
Grūtups: Pirmā persona un lēmējs ir prezidents, un pirmais izpildītājs ir premjers.
Parādnieks: Tautas Prezidents no reprezentatīvas figūras kļūst par atbildīgu valsts procesu virzītāju.
Kādam jābūt tautas vēlētam prezidentam?
Grūtups: Man galvenais ir tas, lai šis līderis būtu ar nacionālu stāju un saimniecisku tvērienu.
Parādnieks: Un viens no galvenajiem uzdevumiem ir kalpot tautas labumam - tautas izaugsmei, balstoties uz vienojošām latviskām vērtībām.
Vai ievēlēsim īsto, vai nebūs vilšanās?
Bet var taču gadīties, ka prezidenta vēlēšanās nostrādā kārtējais grābekļa efekts un tauta ievēlē to, kas skaļāk bļauj vai smukāk izskatās (Žurnālists)!
Grūtups: Domāju, ka tauta ir izgājusi smagu dzīves skolu, tāpēc tādi varianti varētu būt izslēgti.
Parādnieks: Daudz dzirdēts - bet vai mēs varam garantēt, ka tauta par valsts galvu ievēlēs cienīgu prezidentu? Mūsu atbilde - pirmkārt cienīsim paši sevi, katrs no mums ir savas tautas sastāvdaļa, otrkārt - tauta nekļūdās, un ja arī kļūdās, pati ir spējīga šīs kļūdas labot.
Kā to nodrošināt?
Grūtups:Nākamajam prezidenta amata kandidātam būs jābraukā pa Latviju, jāatbild uz daudziem nepatīkamiem iedzīvotāju uzdotajiem jautājumiem, un tad visiem būs skaidrs, kāds ir šis vai cits kandidāts.
Parādnieks: - ir vesela virkne mehānismu, kurus ieviešot, var nodrošināt taisnīgu rezultātu. Viens no tiem - Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā paredzēt īpašu tā saucamo "kampaņas nodokli".
Kas un kā virzīs šo ideju?
Grūtups: Izeja - referendums. Ir cilvēki, kas par to domā un virza šo jautājumu.
Parādnieks: Ceru, ka lielākā daļa ar likumprojektu jau iepazinusies... kopš 19.novembra nodots parakstu vākšanai.
Tik tālu abi kā sarunājuši.
Pats interesantākais - kurš būs?
Grūtups: Lielākā daļa atbalsta Aivaru Lembergu. Pēc tam seko Andris Šķēle.
Parādnieks: ...drīzāk Mazsalacas meteorīts ir meteorīts, nekā Šķēle būs prezidents.
Tā, tā, kļūst jau interesantāk!
Jautājumi, uz kuriem atbildes mani oponenti nesniedz:
1) kāpēc Visu Latvijai! neapvieno spēkus ar Andri Grūtupu tautas vēlēta prezidenta idejas virzīšanā?
2) kāpēc līdz šim Saeimas deputāti nav braukājuši pa Latviju un atbildējuši uz daudziem nepatīkamiem jautājumiem, lai visiem būtu skaidrs, kāds ir šis vai cits kandidāts?
3) kāpēc līdz šim nav izdevies radīt veselu virkni mehānismu, lai nodrošinātu taisnīgu vēlēšanu rezultātu?
4) kurā jautājumā nekļūdīgā tauta līdz šim ir kļūdījusies, ja nepieciešamas tik kardinālas izmaiņas Satversmē?
Secinājumi.
1. Vēlētājs domā par prezidentu nevis kā konstitucionālu institūtu, bet kā par simpātisku personu, kas viņam (tieši viņam!) darīs pa prātam.
2. Katrs vēlētājs par tautas vēlētu prezidentu redz to personu, kuru viņš grib redzēt, un nepieļauj domu, ka vairākums var izraudzīties viņa visnegribētāko personu.
3. Vēlētājs uzskata, ka viņam simpatizējošais kandidāts ir vienīgais un vislabākais un nepieļauj domu, ka tādu kandidātu būs 5-10 un par katru no viņiem tiks nodots aptuveni līdzīgs balsu skaits.
4. Vēlētājs nepieļauj domu, ka tautas vēlēts prezidents varētu palielināt nodokļus un samazināt „māmiņu” algas. Vēlētājs uzskata, ka tautas vēlēts prezidents solīs tikai to, ko var izpildīt un darīs tikai to, ko solījis.
Ja tas tā ir kaut par 50%, tad nākamajā dienā pēc prezidenta ievēlēšanas sāksies parakstu vākšana par Satversmes grozījumiem un tautas vēlēta prezidenta institūta izslēgšanu.
Šobrīd diskusija ir absolūti populistiska un risinās pēc principa – viss pierāda visu. Ekonomiskā krīze tāpēc, ka nepareiza valsts iekārta. Palielinās nodokļi – tāpēc jau palielinās, ka nav tautas vēlēta prezidenta, viņš neko tādu nepieļautu! Valūtas fonds kalpina tautu – tautas vēlēts prezidents viņiem visiem parādītu! Nenotiek mazo uzņēmumu kreditēšana – tautas vēlēts prezidents nokreditēs visus, gan lielus, gan mazus...
Saprotams, ka viens no argumentiem tautas vēlēta prezidenta sakarā ir tā sauktais „zoodārza faktors”, kas būtiski iedragāja uzticību šim institūtam. Jāatzīst, pilnīgi pamatoti.
Tomēr gribu uzsvērt, ka jāievēro princips – jo būtiskāks likums, jo lēnāk un uzmanīgāk tas jāgroza, it īpaši, ja runājam par Satversmi. Kāda garantija, ka Satversmes grozījumi neradīs tādas problēmas, par kādām mēs šodien pat nevaram iedomāties? Vai vispirms nevajadzētu pacensties uzrakstīt un ieviest dzīvē tādus likumus, kas izslēdz (vai būtiski samazina) iespēju partijām ievērojami pārkāpt 9.Saeimas vēlēšanām noteiktos izdevumu griestus un šo strīdu izskatīt ātrāk kā pēc 10.Saeimas ievēlēšanas? Labi, tā ir atsevišķa tēma, par to padiskutēsim nākamajā rakstā.
Atgriežoties pie Valsts Prezidenta un viņa ievēlēšanas. Nevar noliegt, ka arī man nav pieņemams, ka persona šim amatam parādās pēkšņi, dažas dienas (pat stundas!) pirms balsojuma, neviens tā īsti nevar paskaidrot, kurš uzrunājis, kad uzrunājis utt. Priekšlikums šādas situācijas novēršanai varētu būt nosacījums, ka prezidents ievēlams no Saeimas deputātu vidus. Kādi tam ir plusi:
1) persona ir izgājusi caur vēlēšanu „šķīstītavu” vai „elles priekškambari”, sauciet kā gribat , atbildējusi uz daudzajiem nepatīkamajiem jautājumiem un braukājusi pa Latviju;
2) persona vismaz divus gadus ir strādājusi parlamentā, iepazinusies ar likumdošanas darbu;
3) persona ir bijusi publiskajā apritē tieši saistībā ar politiku, nevis medicīnu vai folkloru, atbildējusi uz žurnālistu jautājumiem, sniegusi intervijas;
4) partijām rodas iespēja sevi konkrētāk pozicionēt, priekšvēlēšanu laikā kaut liekot noprast, kuri varētu būt to kandidāti prezidenta postenim, tas veidotu diskusiju, kas tik ļoti pietrūkusi līdz šim.
Ir, protams, arī mīnusi – nereāla ir iespēja ievēlēt ar partijām nesaistītu cilvēku. Bet vai šāda iespēja pastāv šobrīd? Ļoti nosacīti. Vai šādu iespēju nodrošina tautas vēlēts prezidents? Vēl nosacītāk. Kāds taču viņu tik un tā izvirzīs, finansēs kampaņu, popularizēs. Vai kāds mēģinās man iestāstīt, ka tie aptuveni 30% vēlētāju, kuri, saskaņā ar vairāku aptauju datiem, neies uz Saeimas vēlēšanām, pēkšņi izrādīs milzīgu politisku pacēlumu, vāks parakstus, ziedos naudu, lai viņu izredzētais varētu vismaz kādreiz parādīties televīzijā, kurā dominēs dažu turīgāko partiju virzīti kandidāti? Atvainojiet, tas ir absurdi.
Es arī noraidu pieņēmumu, ka, piemēram, Tautas partijas biedrs, kļuvis ar Saeimas vairākuma atbalstu par prezidentu, tad nu darbosies tikai savas partijas interesēs. Tad jau Zatlers sen būtu nominējis Zalānu vai Šķēli... Nevajag arī pieņemt, ka politikā ir tikai negodīgi un dumji cilvēki. Ja mēs tā uzskatām, tad kāda jēgas tautas vēlētam prezidentam? Kurš normāls cilvēks gribēs iet politikā, ja tas automātiski nozīmē viņa apzīmēšanu kā negodīgs, raujas pie siles, neko citu nemāk utml.?
Tātad, uzskatu, ka šādas sistēmas, kad par prezidentu kļūst Saeimas deputāts, apspriešana var būt lietderīga. Ja izrādīsies, ka argumentu „pret” ir vairāk kā „par”, tad lai paliek, kā ir, jo argumentu fundamentāliem Satversmes grozījumiem un tautas vēlētam prezidentam ar lielām pilnvarām manā skatījumā nav vispār, izņemot vēlmi piesaistīt sev uzmanību.