Atgriežoties Latvijā, objektīvi jāatzīst, ka mums, protams, ir tālu līdz olimpiskajiem augstumiem sporta industrijas jomā. Tomēr arī Latvijā ir jāatceras, ka viena no veselīga un aktīva dzīvesveida sastāvdaļām ir tieši fiziskās aktivitātes. Visi labi zinām, ka līdz šim tieši sportisti bijuši vieni no tiem, kas visskaļāk un tālāk nesuši Latvijas vārdu pasaulē. Tāpat visi zinām, kā slavējam mūsu sportistus par panākumiem un nopeļam par zaudējumiem. Bet vai par zaudējumiem jāpeļ sportisti? Daļēji – jā. Tomēr ir skaidrs, ka bez labas sporta infrastruktūras izveides un sportošanas iespēju nodrošināšanas iedzīvotājiem, sevišķi bērniem, ir grūti kaldināt jauno un spēcināt esošo sportistu paaudzi.
Nevar noliegt, ka pēdējos gados Latvijā ir tapušas nozīmīgi sporta kompleksi, kur trenēties vietējo un starptautisko sacīkšu dalībniekiem un kur meklēt jaunos talantus. Taču Latvijas nekonsekventajai un brīžiem pat ačgārnajai sporta politikai (ja tāda vispār pastāv) labs piemērs ir vieglatlētikas nu jau otro desmitgadi ilgusī pabērna loma starp daudzajiem sporta veidiem par spīti tam, ka tieši vieglatlētika pasaulē tiek uzskatīta par visu sporta veidu karalieni. Vismaz pieejamības un nepieciešamo ieguldījumu ziņā jau nu noteikti. Vieglatlētika nebūt nav tas dārgākais sporta veids, pie tam ir jāatceras, ka tieši šajā sporta veidā mūsu sportisti guvuši daudz panākumu. Latvijai vieglatlēti kopš Stokholmas olimpiskajām spēlēm izcīnījuši 12 olimpiskās medaļas, no kurām trīs ir zelta, savukārt pasaules un Eiropas čempionātos nopelnīta 141 medaļa, tostarp 53 zelta.
Diemžēl Rīga nevar lepoties ne ar vienu vieglatlētikas sacensību un treniņu vietu, kas atbilstu starptautiskiem standartiem, kur pilnvērtīgi varētu trenēties vieglatlēti. Mūsu vieglatlētu līdzšinējos sasniegumus patiesībā var apbrīnot, ņemot vērā, ka šis sporta veids Latvijā turas praktiski uz treneru un sportistu entuziasma. Tas arī ir iemesls, kāpēc Latvijā nenotiek starptautiska mēroga vieglatlētikas sacensības. Kāds iebildīs un teiks, –bet kā tad ar Daugavas stadionu? Tā taču esot vieglatlētikas citadele! Tā, protams, ir treniņu vieta daudziem vieglatlētiem, jo labāku alternatīvu jau nav. Tā ir treniņu vieta ar nezināmu nākotni.
Pieredzes bagāti vieglatlētikas treneri norāda, ka problēmas ar stadiona un manēžas pieejamību un kvalitāti Rīgā kā arī neziņa par stadiona nākotni neapšaubāmi apgrūtina darbu ar jaunajiem vieglatlētiem. Sarunas par stadiona nākotni kārtējo reizi ir apstājušās un tā turpmākais liktenis ir miglā tīts, atbildīgās amatpersonas Daugavas stadiona nākotne interesēja tiktāl, cik bija nepieciešams to uzprišināt XXIV Dziesmu un deju svētkiem. Vai valsts ar šādu attieksmi drīkst sagaidīt vieglatlētu izcīnītas medaļas Pekinas olimpiskajās spēlēs?
Latvijas vieglatlētikas rīcībā esošās finanses ir vairāk nekā smieklīgas, salīdzinot tās ar citu Latvijā tikpat populāru basketbolistu vai hokejistu rocību. Vieglatlētiku pēc vidusskolas beigām pamet ļoti daudz talantu, neredzot drošu nākotni šajā sporta veidā. Jauniešu konkurencē vēl startē diezgan daudz sportistu, junioru mačos rindas ir krietni retākas, savukārt pieaugušo vieglatlētu jau ir pavisam maz. Kāds iebildīs un teiks, ka finansējuma piesaiste ir Latvijas Vieglatlētikas savienības kompetence, tomēr jāatceras, ka valsts piešķirtais finansējums šim potenciāli masveidīgajam sporta veidam ir nepietiekams. Kā gan Latvijas Vieglatlētikas savienība var veidot sporta veida ilgtspējīgu attīstību, ja nav zināms nākamā gada valsts ieguldījums šī sporta veida atbalstam un attīstībai? Nav brīnums, ka sponsoriem interese par vieglatlētiku ir maza, ja reiz sporta nozares vadība valstī parāda, ka to šis sporta veids neinteresē. Vai valstij nebūtu jāuzņemas lielāka atbildība par sporta veidu, kas veiksmīgas attīstības rezultātā varētu kļūt par masu sportu?
Visbeidzot, atkal ar skumjām jākonstatē kārtējais bēdīgais fakts, ka atkal esam pēdējie, šoreiz, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kuras galvaspilsētā nav vieglatlētikas kompleksa, kas kaut cik atbilstu starptautiskiem standartiem. Valdības tuvredzība vairumā gadījumu atspoguļojas atrunās, ka neviens stadions Rīgā nevarētu strādāt ar peļņu un sevi atpelnīt. Tomēr Saeimai un valdībai būtu jāskatās uz šo problēmu daudz plašāk. Mazkustīgums jauniešu vidū Latvijā kļūst par aktuālāku problēmu kā jebkur citur Eiropā, jauniešu atkarības pie mums izpaužas jau daudz spēcīgāk kā citviet. Par laimi pagaidām vēl neesam sasnieguši baiso statistiku jauniešu mazkustīgumā un liekajā svarā kā ASV u.c. modernajās Rietumeiropas valstīs, taču šis ir pēdējais brīdis, kad sākt kaut ko darīt, lai tas nekad nenotiktu. Atkarības no dažādām vielām, datoratkarība un mazkustīgums ir problēmas, kas patiesībā izpaužas ne tikai jauniešu vidū, bet visā sabiedrībā kopumā un ir risināmas tieši šādā veidā – būvējot, atjaunojot un uzturot sporta celtnes par valsts budžeta līdzekļiem, jo kas tad cits par to gādās. Tas ir veids kā veicināma sabiedrības interese par sportu un fiziskām aktivitātēm, par veselīgu dzīves veidu. Tikai sportot griboša sabiedrība var dot pietiekami daudz talantīgu sportistu. Pagaidām sportot mīļotāji ir spiesti skriet pa parkiem un ielu nomalēm, bet vingrot – izglītības iestāžu sporta laukumos, ja vien tur var iekļūt.
Valsts iepriekš minētās problēmas risina nevis pēc būtības, cīnoties ar to cēloņiem, bet cīnās ar sekām naudu tērējot pasīvām kampaņām. Līdzekļi būtu jānovirza bērnu un jauniešu fizisko aktivitāšu veicināšanai un sporta infrastruktūras atjaunošanai, sakārtošanai un attīstīšanai, tad arī būtu mazāk naudas jāiegulda dažādās sociālās rehabilitācijas programmās alkohola, narkotiku, azartspēļu atkarīgajiem bērniem un jauniešiem, kā arī mazgadīgajiem noziedzniekiem.