Šajos svētkos, klausoties «Gaismas pili» vai «Saule, Pērkons, Daugava», mēs atkal sajutāmies kā viens veselums, kas elpo vienā ritmā un vienā balsī saka to, ko jūt, ar dziesmu. Nav mums citu svētku, kas tā saliedētu tautu un liktu apzināties savas saknes, savu piederību. Dziesmu svētki ir kā sirdspuksts, kas reizi piecos gados liek ar jaunu sparu riņķot dzīvībai pa tautas ķermeni. Un patiess prieks, ka šogad šie svētki bija izdevušies īpaši veiksmīgi. Iespējams, ja nebūtu dziesmu svētku, būtu apdraudēta arī latviešu tauta kā kopība.
Tādēļ mani īpaši uzmanīgu darīja mēdijos ne pārāk plaši atspoguļotie LPP/LC līdera un satiksmes ministra A. Šlesera izteikumi: «Ja visi grib dziedāt un dejot, tad rīkojam svētkus katru gadu. Mums ir vajadzīgi pasākumi, kas var piesaistīt cilvēkus.» Dziesmu svētki, pēc A. Šlesera domām, var būt laba prece, ar ko mēs varam piesaistīt regulāri tūristus: «Lai tad mēs esam dziedošā un dancojošā tauta, ne tikai savā klubiņā un dziedot tikai sev, bet lai to redz arī pasaule.»
Varētu pasmīkņāt par šādu domu, ja vien to nebūtu teikusi ļoti augsta amatpersona, kas nākotnē vēlas pretendēt uz Rīgas mēra posteni, un ja tie neskartu latviešu tautas pastāvēšanai tik būtisku notikumu. Kļūstot komerciāliem, dziesmu svētki vienkārši pārstās eksistēt. Tiem tūkstošiem, kas piedalījās dziesmu svētkos, bija sava nesavtīga motivācija. Viņi dziedāja un dejoja sev un savai latvietībai. Vai viņi dziedās, ja pasākums noritēs katru gadu un būs ar komerciālu ievirzi? Tāpat kristos dziesmu svētku kvalitāte, jo pamatā tajos piedalās pašdarbnieki, kuri praktiski visu dziesmu un deju svētku starplaiku mācās dziesmas un gatavojas neskaitāmās skatēs un kopmēģinājumos. Kā arī cilvēkiem, katru gadu redzot šādus, svētkus zudīs tas saviļņojuma un emociju kopums.
Šāds A. Šlesera domu gājiens norāda uz to, cik maza izpratne par dziesmu svētku nozīmi ir dažām augstām amatpersonām, kas latviešu tautas tradīcijās redz tik tādu padziedāšanu un padejošanu, ko lieliski varētu pārdot kā preci. Tajā pašā laikā netiek saskatītas likumsakarības un dziesmu svētku saistības ar latvietības pastāvēšanu, netiek izprasta pasākuma grandiozitāte un unikālums.
Pieļauju, ka šī ideja netiks realizēta, taču mums jāpatur prātā, cik vieglu roku dažas augstas amatpersonas ir spējīgas devalvēt lielas garīgās vērtības īslaicīgu materiālu vai citu ieguvumu dēļ.