Kopumā šī ideja ir ļoti apsveicama, jo tā dīvaini jau liekas, ka ierēdņi valsts pārvaldē var saņemt divas un pat vairāk reizes lielāku atalgojumu, nekā saņem Latvijas Valsts prezidents. Varbūt šī sistēma jāsāk veidot līdzīgi, kā to jau vairākus gadus dara pašvaldībās, proti, par pamatu ņemot iztikas minimumu valstī un pareizinot ar izsvērtu koeficientu, atbilstoši atbildības pakāpei un veicamo darbu apjomam.
Šādā veidā visu valsts amatpersonu atalgojums būtu cieši saistīts ar iedzīvotāju labklājības līmeni valstī (ieskaitot Valsts prezidentu un Ministru prezidentu).Tas būtu krietni vienkāršāk un ātrāk, nekā tagad ilgstoši strīdēties un mēģināt izgudrot „jaunu velosipēdu”. Ja vien atbildīgās amatpersonas neuzskata, ka tas būtu zem viņu goda kādu pieredzi pārņemt no pašvaldībām.
Šajā sakarā jāatgādina, ka plaisa starp valsts pārvaldes un pašvaldību viedokļiem jau izveidojusies samērā liela. Lai arī Latvijas Pašvaldību savienība apkopo un aizstāv praktiski visu valsts iedzīvotāju vajadzības , diemžēl ministrijas nopietni neņem vērā pat LPS kongresu rezolūcijas.
Arī pašlaik atbildīgās valsts amatpersonas nedomā par to, lai iedzīvotāji justos labāk pašvaldībās, kurās tie dzīvo. Tā vietā, lai nodotu vairāk funkciju kopā ar finansējumu pašvaldībām, nelokāmi tiek uzturēta vēlme centralizēti no augšas lemt par to, kā labāk rūpēties par iedzīvotājiem.
Trūcīgos laikos noteiktu iznāktu lētāk izmantot iedzīvotājiem paredzētos līdzekļus uz vietas – pašvaldībās, bez ierēdņu starpniecības. Nav jau tā, ka pašvaldībās strādātu dumji cilvēki, kas nespēj pieņem saprātīgus lēmumus. Jautājums vairāk ir par to, vai valsts atbildīgākās amatpersonas grib godprātīgi kalpot savai tautai. Par šo godaprātu māc šaubas. Īpaši dzirdot par Parex bankas glābšanas aizkulisēm. Izskatās, ka valsts atkal nav kalpojusi Latvijas iedzīvotājam, bet novadu pašvaldības vienmēr ir kalpojušas un kalpos iedzīvotājam!