Neviļus raisās asociācijas ar notikumiem 7.augustā: Pekinā sākas olimpiskās spēles, Eiropas ierēdņi, arī politiķi, valstu vadītāji ir atvaļinājumos, visbiežāk ārpus savām mītnes zemēm. Eiropā ir karsts, cilvēki vēlas atpūsties. Neilgi pirms tam kļuvis skaidrs, ka Gruzija nevar visā drīzumā cerēt uz dalību vai vismaz rīcības plānu dalībai NATO. Sākas Krievijas iebrukums Gruzijā.
Ko redzam šodien? Decembrī NATO paziņoja, ka pakāpeniski tiek atjaunotas attiecības ar Krieviju, bet rīcības plāni Gruzijas un Ukrainas dalībai NATO pagaidām netiek piedāvāti. Sagaidīts Jaunais gads, ierēdņi un politiķi atgriežas no atvaļinājumiem. Eiropā ir auksts - ir ziemas vidus. Tātad - izcili labvēlīgs laiks, lai sāktu gāzes karu ar Ukrainu - tieši tāpat, kā vasaras karstumā sākt karu ar Gruziju. Izdevīgs laiks šādam notikumu pavērsienam ir arī Čehijas ES prezidentūras sākums, kuru spēka ziņā, protams, nevar salīdzināt ar Francijas jaudu.
Jau oktobra beigās Eiropas Parlamenta Strasbūras plenārsesijā, uzstājoties par mākslīgi izraisīto badu Ukrainā jeb Golodomoru, norādīju uz paralēlēm ar šodienas Krieviju, proti - politisku mērķu sasniegšanai izmantot jebkuras metodes. Agrāk, runājot par konfliktu Gruzijā, biju minējusi, ka nākošais Krievijas politiskās vai ekonomiskās agresijas mērķis varētu būt Ukraina. Šis "pareģojums" nu ir piepildījies. Ja pēc agresijas Gruzijā Krievija būtu saņēmusi pienācīgu pretsparu no Eiropas un NATO struktūrām, iespējams, gāzes kara nemaz nebūtu. Pretspara vietā Sarkozī priecājās, ka atsāktas sarunas ar Krieviju par jaunu partnerības līgumu, kaut gan tā savu apņemšanos attiecībā uz sešu punktu miera plānu izpildījusi nebija.
Atgādināšu, ka Latvija, Igaunija, Somija un Slovākija no Krievijas importē 100% gāzes, Lietuva, Čehija, Bulgārija - 80%, Grieķija, Austrija, Ungārija - virs 60%, Polija 45%, Vācija 43%, Itālija 20%, bet Nīderlande un Lielbritānija attiecīgi tikai 6% un 4%. Redzams, ka atkarība no Krievijas gāzes importa Eiropā ir ļoti liela, un ir skaidrs, ka ziemas aukstākie mēneši šo atkarību tikai pastiprina. Tomēr arī Krievija ir atkarīga no Eiropas valstu maksājumiem par saņemto gāzi. Īpaši svarīgi tas ir apstākļos, kad energonesēju cenu pazemināšanās pasaules tirgos dēļ dramatiski ir cietis Krievijas budžets.
Īsumā par konflikta būtību: Krievija ar jauno gadu paredzēja ievērojamu gāzes cenu pieaugumu Ukrainai - 250 USD par 1000 m3, taču ignorēja Ukrainas vēlmi šādā gadījumā palielināt arī tranzītlikmi par Ukrainas pārvadu izmantošanu, kā arī pakāpeniskumu jaunās cenas sasniegšanā. Kad kompromiss netika rasts, Krievija paziņoja, ka gāzes cena Ukrainai turpmāk būs 450 USD par 1000 m3.
Situācija izskatās sarežģīta, jo Krievija apvaino Ukrainu, ka tieši tā ir vainīga gāzesvada noslēgšanā, jo, lūk, Ukraina nozogot vismaz 15% no tranzīta gāzes. Ļoti pazīstams paņēmiens, vai ne? Izvirzīt nepierādāmu (un nepierādītu) apvainojumu citai valstij politisku mērķu sasniegšanai, izmantojot to pašu veco "ķeriet zagli!" principu. Situāciju nepārskatāmu padara arī kompānijas RosUkrEnergo klātbūtne, kura ir starpnieks gāzes piegādēm Ukrainai no Krievijas (tā pieder Krievijas kompānijai Gazprom kopā ar Ukrainas oligarhu Dmitriju Firtašu). Pēc Endrjū Vilsona vārdiem (Eiropas Ārlietu padome), tai ir pietiekams līdzekļu daudzums politiskās ietekmes nodrošināšanai.
Politiskais mērķis ir viegli saprotams: diskreditējot Ukrainu starptautiskās sabiedrības acīs, radot spriedzi Ukrainas iedzīvotāju vidū (jo palikt bez gāzes ziemas spelgonī nav patīkami arī vislielākajam savas valsts patriotam), panākt savas politiskās ietekmes atjaunošanos Ukrainā.
Ko dara Eiropa šajā situācijā? Prezidentūra un Komisija aicina abas puses sēsties pie pārrunu galda un nezaudēt uzticama piegādātāja, kā arī uzticamas tranzītvalsts reputāciju. Rīt ir paredzama abu valstu - Ukrainas un Krievijas - iesaistīto personu tikšanās un sarunu turpinājums.
Vienlaikus Eiropā sāk domāt arī par preventīviem pasākumiem, piemēram, slēgto atomelektrostaciju darbības atjaunošanu, vēl neslēgto, t.sk. Ignalinas, iespējamu darbības turpināšanu, par alternatīviem enerģijas avotiem un piegādātāju dažādošanu, kā arī par atjaunojamās enerģijas straujāku ieviešanu.
Var tikai minēt, kad un kādā situācijā šāds vai līdzīgs scenārijs var tikt pielietots attiecībā pret Latviju. Tāpēc vēl jo vairāk izbrīna fakts, ka Latvijas valdība atkal atgriežas pie idejas par gāzes energostacijas celtniecību. Vai tiešām mēs vēlamies savu atkarību palielināt līdz 200%?
Tagad ir īsti vietā piedāvāt pamatotu enerģētikas sektora attīstības koncepciju, kurā, kā iesaka Eiropas Komisija, būtu paredzēta enerģijas avotu un piegādātāju dažādošana, plašāks atbalsts atjaunojamo energoresursu pielietošanai. Turklāt Baltijas valstīm jāvienojas par saskaņotu politiku šajā jomā ar skatu uz kopējas ES enerģētikas politikas veidošanu.