Gāzes kultūra

Turklāt gāzes stacijai ir vesela virkne priekšrocību- ātri uzbūvējama, oglekļa emisijas tomēr gāzei mazākas nekā oglei un „tīrās ogles” tehnoloģijas vēl attīstības stadijā, gāzes cenas arī varētu nekāpt mūžīgi un resursiem bagātā Krievija tiešām tepat vien blakus. Tāpēc atbalstu gāzes stacijas celtniecību. Un arī atbalstu idejas par atzaru no Nord Stream, Dobeles pazemes krātuvju attīstīšanu un šķidrinātas gāzes eksporta termināli. Būtu gan Krievijas gāzes pārpilnība, gan arī kāds papildus latiņš tirgojoties ar to. Atvainojiet, bet precīzāk būtu teikt, atbalstītu šos gāzes projektus, ja Latvijā būtu cita politiskā un biznesa vide un kultūra. Atbalstītu, ja pastāvētu ilgtermiņa enerģētiskās politikas klātesamība vai vismaz politiskās gribas izpausmes to ieviest. Atbalstītu, ja Latvijas pragmatiskais kurss attiecībās ar Krieviju sevī ietvertu arī pašcieņu un risku apzināšanas un novēršanas iespējas. Diemžēl šobrīd par šo nosacījumu klātbūtni runāt nevar.   „Gāzes pilis” un „austrumu gāzes tilti” būtu apsveicami, ja tie tik ļoti labi neiederētos un nestiprinātu tos politiskās un biznesa uzvedības principus, no kuriem cenšamies tikt vaļā pēdējo divdesmit gadu laikā. Šobrīd gāzes stacija, un potenciālie atzari, krātuves, termināli faktiski kļūst par monumentu postpadomiskās, lai neteiktu padomiskās, prakses renesansei. Necaurskatāma, manipulējama, „roka roku mazgā” vide, kurā saplūst politika un bizness un politiskās varas realizācija visupirms nozīmē konkrētu politbiznesa projektu īstenošanu. Un šajā vidē, tā sakot, ja par kaut ko ir lemts, tad tā arī būs. Attiecībā uz gāzes staciju Latvijā bijušais Krievijas prezidenta administrācijas pārstāvis Modests Koļerovs izteicās: „skaidrs, ja būvē, tad jau par visu ir vienojušies”. Nepievēršot pārlieku uzmanību tādam sīkumam, ka vēl jau konkurss par bāzes jaudu nodrošināšanu nav pat izsludināts, šaubu nav- ja par visu vienojušies, tad arī būvēs. Gāzes stacija labi iederētos, ja būtu politiskā griba realizēt ilgtermiņa, ilgtspējīgu un enerģētisko drošību veicinošu enerģētikas politiku. Visu cieņu uzstādījumiem, nākošiem no ekonomikas ministrijas, bet skaidrs (ceru, ka kļūdos), ka ogļu stacijai tiks parakstīts nāves spriedums tanī pašā brīdī, kad viss teātris ar atklāto konkursu par bāzes jaudām būs beidzies un uzvarējis (trīsreiz miniet)...projekts par gāzes stacijas celtniecību. Kam vajadzīgi energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi (tie faktiski iesaldēti), atjaunojamo resursu izmantošana (administratīvie un infrastruktūras ierobežojumi neatsver finanšu atbalsta apjomu), konkurences veicināšana (neskatoties uz formālu uzņēmumu nodalīšanu, faktiski notiek pilnīgi pretējs process- monopolizācija)? Kam nepieciešama enerģētiskās drošības pamatprincipa īstenošana- dažādošana, līdzsvarots energoresursu un piegādātāju balanss (tendenci izsaka divi vārdi- Krievija un gāze) vai savienojumi? Ja nu varbūt vienīgi sabiedrībai kopumā. Gāzes projektus vēl varētu uzskatīt par pragmatisku attiecību izpausmi attiecībās ar Krieviju, ja vien biznesa intereses un nacionālās intereses šobrīd netiktu uztvertas kā sinonīmi. Krievija varētu kalpot par piemēru, kā aizstāvēt un veicināt savas nacionālās intereses un ietekmi. Diemžēl uz Latviju, tā vien šķiet, vairāk var attiecināt kāda krievu oligarha izteikto retorisko jautājumu- kādas vērtības? Vajadzēs, nopirksim jūsu vērtības... Un izrādās, ka dārgi nemaz tas nav. Ja acīmredzama cenzūra Latvijas televīzijā ar nepārprotamu signālu no augšas notika brīdī, kad vēl tikai tika apspriestas sadarbības iespējas, tad ko varam sagaidīt tad, kad tiešām uz Latviju plūdīs gāzes upes? Ar kurām būs saistītas konkrētas politiskās un biznesa aprindas. Ņemot vērā enerģētiskā sektora pieaugošo un faktiski jau vienpusējo atkarību no Krievijas un pastāvošo politisko un biznesa kultūru, diemžēl scenāriju skaits ir ierobežots. Latvijai būtu visas iespējas kļūt par faktisku Gazprom filiāli, pat ar savu hokeja komandu- Dinamo-Gazprom.