Esmu laimīgs, redzot šajā jaukajā zālē tik daudz priecīgu un gaišu cilvēku. Man ir prieks būt šajā namā, kur pat sienas izstaro mūziku un dziesmu. Tieši ar dziesmu latvietis vienmēr gājis cauri vislielākajiem pārbaudījumiem un sasniedzis vislielākās uzvaras.
Šī brīnišķīgā sajūta, atrodoties starp laimīgiem cilvēkiem, ne tikai vēlreiz apliecina mūsu katra patieso spēku, bet arī mūsu tautas ģenialitāti.
Jā, tieši ģenialitāti un neko mazāku! Zināms, ka visiem ģēnijiem, arī mūsu tautai, piemīt kāda īpatnība; neapzināta tieksme radīt pašiem sev grūtības ... lai pārbaudītu savus spēkus. Dzīve kļūst interesantāka, saspringtāka un tikai nonākot galējā punktā, mēs parādām savu spēju mobilizēties un īsto varēšanu. Tā tas bijis gan 1919. gadā gan 1934. gan 1989., un tieši tas pats mūs sagaida rīt.
Taisnība vien būs kādam vīram, kurš teicis – nav veselīgākas un derīgākas vingrināšanās par grūtību pārvarēšanu.
Bet katrai darbībai, arī tad, ja tā ir vingrināšanās, jābūt vērstai uz konkrētu mērķi! Mērķis – tā ir vienīgā atslēga rezultātam.
Diemžēl šobrīd, gandrīz 20 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas, pat valsts visaugstākās amatpersonas joprojām vaicā: kāds ir Latvijas mērķis? Aicina tautiešus iesūtīt atbildes uz šo jautājumu. Tiešām, ja kāds to nezina, tad labāk pajautāt tiem, kas zina. Mēs to zinām! Šis mērķis nav mainījies vēl no tiem laikiem, kad valsts bija tikai domās, tas nav mainījies, kopš tika nodibināta Latvijas valsts. Tas ir nemainīgs šodien – Latvijas mērķis ir latviska, patstāvīga un labklājīga valsts.
Vai iestāšanās NATO un ES varēja būt mērķis? Laikam jau tikai līdzeklis ceļā uz mērķi. Ar šo vēlos norādīt, cik būtiski ir atšķirt mērķus no līdzekļiem un cēloņus no sekām. Šodienas haoss ir tikai galvenā cēloņa - nenoteiktā mērķa- sekas... Šī mērķa nenoteiktība ir kā audzējs visās jomās. Likumi, normatīvie akti tiek izdoti nevis likvidējot cēloni, bet cīnoties ar sekām. Tā tiek veidotas valsts attīstības vīzijas, kas pēc savas būtības ir tukšas, jo ir tikai forma, kas nav piepildīta ar mērķtiecīgu saturu.
Vērtējot mūsu valstī pastāvošo sistēmu kopumā mēs nonācām pie nepārprotama secinājuma - šodienas problēmas ir tikai sekas, cēloņi – nelīdzsvarotas varas funkcijas. Viens no Satversmes tēviem - Arveds Bergs - jau trīsdesmitajos gados teica – Satversme neiet... Rakstot Satversmi jaunajai latviešu valstij, Latvijas “tēvi” pārlieku paļāvās uz seno Žana Žaka Ruso ideju, ka cilvēks pēc dabas ir labs, un īpaši tāds būs latvietis, saimniekojot savā valstī. Diemžēl, mūsu politiskā sistēma nerēķinās ar to, ka ļaudis mēdz būt savtīgi, alkatīgi un liekulīgi, nevis cēli, dāsni, godprātīgi un morāli. Arī tie, kuri tādi sākotnēji ir bijuši, diemžēl greizai sistēmai pakļaujas pēc tās ģīmja un līdzības.
Toreiz Satversme padsmit gadus „negāja”, līdz iestājās sekas – konstitucionāla krīze un valsts apvērsums. Tagad, pēc padsmit gadu ilgas Satversmes „neiešanas” atkārtojas tā pati cikliskā krīze. Tātad problēma ir sistēmiska. Tikai kāda būs izeja no krīzes šoreiz?
Ir jānovērš problēmu politiskie cēloņi – varas dalīšanas principa neievērošana. Valsts tiesiskās virsbūves nesakārtotība un tiesisks haoss ir augsne korupcijai.
Jau Tomass Džefersons, trešais Amerikas Savienoto Valstu prezidents, attiecinot tieši uz parlamentu uzsvēra - ja likumdevēja, izpildu un tiesas vara atrodas vienīgi parlamentāriešu rokās, tad tā arī "ir īsteni despotiskas valdības” definīcija.
Vai varam uzskatīt par pieņemamu situāciju - lēmējvaras Saeimas pārstāvis tiek iecelts par izpildītāju Ministru kabinetā un tad, kad viņš zaudē savu bijušo kolēģu uzticību, uzsveru – UZTICĪBU, viņš mierīgi pāriet atpakaļ uz Saeimu un turpina ne tikai strādāt, bet arī radīt likumus, kuru izpildi pats neveiksmīgi īstenojis... Turklāt pēc uzticības zaudēšanas saņem ievērojamas kompensācijas. Jauka pasēdēšana ar stabilu nodrošinājumu pat visbēdīgāko rezultātu gadījumā.
Skaidrs ir tas, ka vara neapstājas, varu var tikai apstādināt. Un tā kā augstākā vara pieder latviešu tautai, tad tikai tā spēj partokrātijas monopolu apstādināt, pārveidojot sistēmu sakārtotā pašregulējošā mehānismā.
Sākot darbu pie Satversmes grozījumiem, tika noteikti galvenie mērķi:Stabilitāte valsts ilgtermiņa virzībā gan ārpolitikā, gan tautsaimniecībā. Vienojoša nacionālā politika. Efektīvāka un atbildīgāka valsts pārvalde, kur Saeimu līdzsvaro tautas pilnvarota uzticības persona – prezidents.
Lai to realizētu, Satversmes grozījumi paredz Prezidenta pilnvaru palielināšanu, kas nodrošina Prezidenta kā arbitra lomu. Tautas Prezidents no reprezentatīvas figūras kļūst par atbildīgu valsts procesu virzītāju. Un viens no galvenajiem uzdevumiem ir kalpot tautas labumam – tautas izaugsmei, balstoties uz vienojošām, latviskām vērtībām, veidot atbildīgu un aktīvu pilsonisko sabiedrību.
Ceru, ka lielākā daļa ar likumprojektu jau iepazinusies, bet tie, kas nav paspējuši, var to izdarīt, jo likumprojekts ir pievienots kongresa materiāliem. Tas tapis sadarbībā ar visaugstākās raudzes konstitucionālo tiesību ekspertiem un kopš 19.novembra nodots parakstu vākšanai.
Daudz dzirdēts – bet vai mēs varam garantēt, ka tauta par Valsts galvu ievēlēs cienīgu Prezidentu? Mūsu atbilde – pirmkārt cienīsim paši sevi, katrs no mums ir savas tautas sastāvdaļa, otrkārt – tauta nekļūdās un ja arī kļūdās, pati ir spējīga šīs kļūdas labot, un treškārt - ir vesela virkne mehānismu, kurus ieviešot, var nodrošināt taisnīgu rezultātu. Viens no tiem – Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā paredzēt īpašu tā saucamo „kampaņas atbalsta nodokli”, tas ir - 50% no līdzekļiem, ko ikviens prezidenta kandidāts ir nodrošinājis savai kampaņai, tiek atvēlēti pašam kandidātam, bet otri 50% proporcionāli sadalīti pārējo valsts prezidenta kandidātu kampaņām. Sava veida progresīvais nodoklis. Tas likumiski nodrošinās iespēju, ka ievēlēts tiktu cienīgākais, nevis vienkārši naudīgākais.
Tautas vēlēts prezidents nav panaceja, tas ir tikai viens no daudzajiem soļiem, kas jāsper sistēmas sakārtošanas virzienā. Ievēlot tautas prezidentu, mūsu katra uzdevumi un atbildība tāpēc nemazināsies, bet notiks gluži otrādi.
Nevis apstākļi noteiks mūsu darbību, bet mēs noteiksim apstākļus! Kamēr mūsu rokas ir brīvas, mūsu prāti ir skaidri, kamēr mēs esam paši savā zemē, mēs varam iespēt visu.
Svarīgi ir katru lēmumu pakārtot noteiktajai virzībai uz mērķi. It īpaši valstiskā līmenī - ja ir jāievieš progresīvais nodoklis, bet nav īstais brīdis lai tas radītu pozitīvu rezultātus, tātad jānodrošina citus taisnīgus mehānismus, kas noturēs kursu uz mērķi. Ja viena no labāka ekonomiskā risinājuma kompleksa sastāvdaļām ir lata plānveidīga un pakāpeniska devalvācija, tad tā veicama, neņemot vērā nekādus ieinteresēto ārvalstnieku iebildumus. Arī Eiro ieviešana nav pašmērķis, mērķis ir patstāvības stabilitāte. Ja mums to nodrošina stingra fiskālā politika, tad turamies pie tās, ja nē, tad atrodam citus kompleksus risinājumus.
Diemžēl valsts vadības soļi .netiek skatīti caur šīm trim pamatprizmām – latviskums, patstāvība un labklājība.
Analizējot cēloņus un sekas, vēlos salīdzināt situāciju ar kuģi. Ja kuģa sānā radies caurums, tad ar ūdens sūknēšanu no tilpnēm vien līdzēts netiks – ir jāaizdara caurums. Bet arī cauruma aizdarīšana varētu būt tikai seku novēršana, varbūt mūsu kuģis tiek stūrēts caur mīnu lauku, tad jātiek no tā ārā, nevis jādreifē bīstamajā apkārtnē, nodarbojoties vien ar seku likvidāciju. Bet varbūt mūsu kuģa kapteinis ir ieinteresēts, lai mēs esam aizņemti ar „svarīgiem” glābšanas darbiem. Tad cēlonis ir kapteinis!
Paraudzīsimies uz mūsu kuģi – Latviju. Kas ir kuģa apkalpe, un kas ar to notiek? Tā vien šķiet, ka daļa no kursa noteicējiem šo kuģi ar apkalpi ir gatavi ekspluatēt tikai tik ilgi, līdz no tā varēs gūt kādu labumu – peļņu, tad pārmetīsies uz kādu citu, un šim plānam savu naudu jau noglabājuši attālākās salās... Viena daļa nelūgti, bet nāk līdzi kā atstātie pēc pēdējā pirātu sirojuma uz mūsu kuģa. Viņi tā vien velk stūri pirātu pilsētas Tortugas virzienā – sak, tur par mūsu kopīgo kuģi parūpēsies; i caurumus aizdarīs i degvielu uzpildīs... nevajadzēs vairs pat pašiem airēt...
Daļa mūsējo svārstās, te mēģinot ieklausīties pirātu pēctečos un viņu čomos, te cenšoties pieslieties lielajiem, svarīgajiem pēc principa – ar tiem izdevīgāk, a ja nu atlec kāds labumiņš? Daudzi mūsējie nav visu to izturējuši un zināmā mērā piespiesti, devušies labākas dzīves meklējumos kuģošanai zem svešiem karogiem...
Mums, palikušajiem, ir jānodibina tāda kārtība, lai mūsējie atgrieztos. Mums jāpanāk visu latviešu vienotība, neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Piederība latviešu tautai ir primārais. Katram latvietim pienākas Latvijas pilsonība arī tad, ja viņam ir vēl citas valsts pavalstniecība. Mūsu valstij ir vairāk resursu jāiegulda rūpēs par Latvijas pilsoņiem ārvalstīs, nevis par ārvalstu pilsoņiem Latvijā.
Mums nav un nevar būt nekas kopīgs ne ar tortudzēniem, ne ar kuģa īpašumtiesību uzurpatoriem. Tortuga nav mūsu osta un tiem, kas tur vēlas nokļūt, sagādājam elegantas laivas, ieliekam ceļa maizi un draudzīgi pavadām viņus laimes zemes virzienā...
Šis ir mūsu komandas – latviešu kuģis, un mēs noteiksim tā kursu un mērķi, mēs – komanda noteiksim, kas ir spējīgākais mūsu vidū būt par šī kuģa kapteini.
Jā, šobrīd mūsu kuģis ir uzurpatoru un pašlabuma meklētāju ieķīlāts ekonomiskajiem konkistadoriem. Tad nu mums nāksies galvas salikt kopā, lai izdomātu, kā atsvabināties no šīs parādu nastas. Izeja ir vienmēr, un šajā gadījumā tā nav muguras liekšana vairākās paaudzēs, ko mums veiksmīgi iemānījuši un sagatavojuši aizjūras augļotāji ar dažu labu vietvalžu atbalstu. Risinājums ir nospraust mērķi – labākajiem juristiem par ļoti pieklājīgu samaksu atrast juridiski korektu vislabāko risinājumu. Viens no šī risinājuma pamatiem ir jau konstitucionālo tiesību ekspertu līmenī apspriestais, iespējamais Satversmes pārkāpums par valdības vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, kas pēc savas būtības ir starptautisks līgums, tātad Saeimas prerogatīva.
Nesaku, ka būs viegli, bet nekas nav neiespējams! Cik daudzas reizes mēs katrs to esam dzirdējuši – to nevar izdarīt...un cik reizes mēs esam apliecinājuši pretējo. Katru reizi, kad mūsos runāja apņēmība!
Šodienas mūsu galvenais uzdevums - panākt vienošanos savas komandas /tautas/ līmenī, tad citi spēki būs sīkas vienības.
Vītolu ģimene bija tā, kas iepriekšējos mēnešos un it īpaši pagājušā svētdienā, katram un mums visiem parādīja šo ceļu... Viņi parādīja, ka eksistē kāds lielāks spēks, cita dimensija, cita sistēma. Jā, tikai piekļūšana pie tās ir prasījusi milzu darbu, pirmkārt darbu ar sevi.
Mēs cenšamies, un no mums prasa – kā iepriekšējā kopsapulcē Lucāna kungs – es gribu latvisku Latviju rīt uz pēcpusdienu, kur ir rezultāti? dariet vairāk! ātrāk, pārliecinošāk citādi mēs ticēsim citiem... Katra izvēle ir ticēt tam, kam viņš vēlas ticēt, un es noliecu galvu to cilvēku priekšā, kuri tic sev, un uzticas savam tuvākajam, tam kurā runā sirdsapziņa, kurš sargā atstāto mantojumu, un kurš vairo latviskuma spēku.
Es pateicos saviem tuvākajiem biedriem - Raivim, Eināram, Inārai, Aigaram Lūsim, visiem organizācijas aktīvajiem Jāņiem, mūsu meitenēm, visiem, kas šodien ir šajā zālē, un kas aiz tās sienām dzīvo ar degsmi sirdī. Šī liesma mūs visus kopā uztur un Vītolu ģimene ir tā, kas to aiznesa līdz daudziem, daudziem citu.
Mūs mēģina nospiest uz ceļiem lai pazaudētu ticību – jums nav atbalsta tautā ...Bet atbalsts, kaut arī nesteidzīgi, tomēr pieaug... Aizsāktais darbs skolās nesīs augļus tālākā nākotnē. Pa šo gadu mēs esam auguši kvalitatīvi - mums pievienojušies daudzi spēcīgi profesionāļi, idejas cilvēki – Einārs Cilinskis, Aldis Grunde, Māris Kaminskis, Lelde Stumbre, Guntis Zālītis... Mūsu atbalstītāju skaits ir būtiski pieaudzis. Mēs esam veiksmīgi startējuši vairākās pašvaldībās – it īpaši Ogrē un Alojā, Stopiņos, Limbažos un Pļaviņās. Esam parādījuši cienīgu rezultātu Eiroparlamenta vēlēšanās. Tomēr lieli darbi un uzvaras mums vēl tikai priekšā.
Vistuvākā laikā mums ir nepieciešams jauns sociālais pakts. Šī pakta ietvaros mums būs jāsadarbojas arī ar tādiem tautiešiem, kuru vērtību izpratne ir greiza, kuriem forma ir svarīgāka par saturu. Tomēr ar mērķtiecīgu darbu mēs kopā panāksim svara kausu nosvēršanos satura – vērtību virzienā.
Ar krietnumu, rūpību un izturību PAR latvisku Latviju!
Imants Parādnieks,
"Visu Latvijai!" līdzpriekšsēdētājs