Tad, kad es fotografēju Imantu Ziedoni, es zināju, ko es uzņemu un ko es vēlos ar to vēstīt. Bet tikai tagad es ievēroju, cik viņam skaistas rokas, - saka pazīstamais fotogrāfs Gunārs Janaitis, kura dzejniekam veltītā izstāde Tev. Un tiem, kas Tevi... vēl līdz 26. novembrim skatāma Kalnciema kvartāla galerijā. "Tikai tagad, kad tu ar viņu vairs nekad netiksies un nevarēsi sarunāties, pamani daudzas nianses, ko it kā esi palaidis garām un tomēr neapzināti notvēris," atklāj fotogrāfs, kuru ar Imantu Ziedoni saistījušas ilgstošas, draudzīgi garīgas attiecības.
Dilemmas priekšā
"Es neesmu Imanta dēls, bet viņš ir mans tēvs - Garīgais tēvs," definē Gunārs Janaitis, kurš ar Imantu Ziedoni pirmo reizi saticies 1967. gadā, kad viņam vajadzēja uzņemt fotogrāfiju ar tikko ievēlēto Latvijas Rakstnieku savienības valdes sekretāru. "Ar cieši sakniebtām lūpām," - šo dzejnieka iekšējās spītības ārējo izpausmi Gunārs Janaitis pēc tam ieraudzījis arī Imanta Ziedoņa bērnības uzņēmumos. Vairāk nekā četrdesmit gados dzejnieks kļuva par viņa visvairāk fotografēto personību - šajā laikā viņš ir uzņēmis vairāk nekā 3000 attēlu, no kuriem tikai neliela daļa ir apskatāma izstādē.
"Mums bija ļoti laba saskaņa - es neatceros nevienu gadījumu, kad viņš būtu teicis: nē, nē, tagad nefotografē," atklāj Gunārs Janaitis, kurš vienmēr ir centies iegūt labu galarezultātu, kā arī būt ļoti taktisks fotogrāfijas uzņemšanas brīdī, lai ar savu klātbūtni nenojauktu sarunu vai notikumu. Viņš atceras vienu gadījumu, kad bijis ētiskas dilemmas priekšā - fotografēt vai nefotografēt? "Mēs viesojāmies Ragaciemā pie Imanta vecākiem, kad viņa mamma bija ļoti smagi slima - uz neatveseļošanos," stāsta Gunārs Janaitis, kurš pieņēmis lēmumu fotografēt, netraucējot viņu tikšanos, un radījis bilžu sēriju Ļoti skumja diena.
Latvijai piederīgs
Nereti sestdienās vai svētdienās Imants Ziedonis viņam piezvanījis un teicis, ka grib izbraukt no Rīgas, - kāpuši mašīnā un devušies, kur acis rāda. Viņš sēdējis blakus priekšējā sēdeklī ar baltu lapu un rakstāmrīku, lai vajadzības gadījumā varētu piefiksēt domas. "Es nekad nejautāju, ko viņš raksta," norāda Gunārs Janaitis, kurš sev piedēvējis palīga lomu. Ceļojot pa Latviju, dzejnieks labprāt ticies ar sev nepazīstamiem cilvēkiem. "Imants nešķiroja cilvēkus, ar kuriem runāt, ar kuriem ne," stāsta fotogrāfs. Šādu pašu īpašību viņš saskatījis arī akadēmiķī Jānī Stradiņā. "Tā ir lielas personības iezīme," viņš piebilst.
Ar dzejnieku Gunārs Janaitis ir bijis kopā arī dažādos ārzemju braucienos. Fotogrāfijas glabā atmiņas par piedzīvoto Tadžikistānā un Amerikā. "Es knapi, knapi to paspēju uzņemt," viņš stāsta par fotogrāfiju, kurā kādas pieņemšanas laikā Sanfrancisko Imants Ziedonis ir nogūlies uz Latvijas kartes - aizvēris acis un atslābinājies. Lai arī viņi abi šo gadījumu nekad nav pārsprieduši, Gunāra Janaiša interpretācijā tas bijis žests parādīt klātesošajiem viesiem, ka tā ir mana Latvija un ka es esmu tai piederīgs. "Imants uzvedās brīvi, kas daudzos, kuri to nespēja, bet to akceptēja, radīja papildu simpātijas pret viņa personību," viņš uzskata.
Uz viena ceļa ar dzejnieku
"Šī ir kļuvusi par ikonisku bildi," saka Gunārs Janaitis, norādot uz Madlienas pusē radītu uzņēmumu, kurā Imants Ziedonis, pārmetis pār plecu virssvārku, iet pa lauku ceļu - viņš it kā nāk mums pretī. "Cik tādu ceļu viņa pēdas nav skārušas!" Savukārt citā uzņēmumā dzejnieks ir pacēlies nedaudz virs zemes un staigā ar koka kājām - Gunārs Janaitis fotogrāfijās ir iemūžinājis arī vairākus mirkļus Imanta Ziedoņa Murjāņu mājās, kas viņam deva iespēju izrauties no pilsētas akmeņiem un uzaicināt pie sevis draugus.
Kādu laiku dzejniekam pa vasarām bija iespēja uzturēties Jūrmalā - Ķemeros. "Viņš man gribēja parādīt priežu jaunaudzi," atceras Gunārs Janaitis. Viņi uz turieni aizbraukuši, staigājuši, un Imants Ziedonis viņam teicis - ja ar viņu kas notiks, tās priedes ir šeit. "Šī bilde ir tapusi, kad Imants jau ir prom," fotogrāfs rāda uzņēmumu ar īpatnējas formas priedi, kas atgādina ābeles zaru kroni, - viņš to nofotografējis, izpildot vārdos neizteiktu solījumu. "Mūsu starpā ir palicis tik daudz nepateikta, bet varbūt, ka tam tā ir jābūt, lai tas nepateiktais paliek kā vērtība," piebilst Gunārs Janaitis.
"Šeit Imants skatās tādā tālumā - it kā vairs nebūtu te," par savu pēdējo uzņemto Imanta Ziedoņa portretu saka Gunārs Janaitis, kurš kādu laiku sev pārmetis, ka tajā dienā nav nofotografējis vairāk bilžu, bet "nav ko skrāpēt Dievam acīs, ir labi, kā ir". Gunārs Janaitis bija vienīgais fotogrāfs, kurš uzņēmis atvadīšanos no dzejnieka Rīgas Domā. Vēlāk viņš aizbraucis ne tikai līdz priedēm, bet arī uz citām vietām, kur bijuši kopā ar dzejnieku, - uz Murjāņu mājām, kas "tagad bildēs izskatās skaistas un tukšas", kā arī uz Ragaciemu.
"No Altaja vestā ciedra sākusi nīkuļot," Gunārs Janaitis pierakstījis pie uzņēmuma, kas tapis jau pēc Imanta Ziedoņa aiziešanas, un sarunā piebilst: "Galotnīte kalst - saknes atduras plienakmeņos, un tā nevar vairs dzīvot, kā gribējusi." Visas izstādē Tev. Un tiem, kas Tevi... redzamās fotogrāfijas ir papildinātas ar komentāriem, jo to autors vēlas, lai cilvēki skatās, padomā un pēc tam pieiet mājās pie grāmatu plaukta un paņem kaut ko sev tīkamu no Imanta Ziedoņa palasīt.
Tev. Un tiem, kas Tevi... Fotogrāfa Gunāra Janaiša veltījums Imantam Ziedonim. Kalnciema kvartāla galerijā līdz 26. novembrim.