Finansista un uzņēmēja Vladimira Ovčarenko 1990. gadā Maskavā dibinātā galerija Regina, kas nosaukta par godu viņa dzīvesbiedrei Regīnai, ir viens no krievu laikmetīgās mākslas šūpuļiem. Tajā notikušas daudzas leģendāras izstādes un performances, kuras satricināja sabiedrību, – cilvēka suņa Oļega Kuļika akcijas, mākslas klasiķu Borisa Orlova, Andreja Monastirska, Semjona Faibisoviča, Sergeja Bratkova, Pāvela Peperšteina un citu autoru ekspozīcijas. Pēc trakajiem 90. gadiem galerijā Regina sācies 2000. gadu pragmatiskais, atbildīgais, rūpīgi plānotais un apdomātais darbs: Vladimirs Ovčarenko strādā ar labi pazīstamiem māksliniekiem un ir atklājis jaunus vārdus gan Krievijā, gan Ukrainā. Pašlaik Regina pārstāv arī Rietumu autorus, tā ir manāma svarīgākajos mākslas gadatirgos: Art Basel Bāzelē un Art Basel Miami Beach Maiami, The Armory Show Ņujorkā, Frieze Londonā un Ņujorkā.
Galerijas pārstāvētie mākslinieki regulāri piedalās Venēcijas biennālē – šogad biennāles kuratora Masimiljāno Džoni veidotajā izstādē Enciklopēdiskā pils 150 autoru vidū būs skatāmi Viktora Alimpijeva un Sergeja Zarvas darbi (abi sadarbojas ar Regina). Pirms trim gadiem Regina kļuva par pirmo Krievijas galeriju, kas atvēra savu mākslas telpu Londonā, taču šī gada aprīlī izstāžu aktivitāte tajā tika pārtraukta. Par darbības niansēm Krievijā un pasaulē Vladimirs Ovčarenko, kurš nesen viesojās Rīgā, stāsta intervijā KDi.
"Deviņdesmitajos gados laikmetīgās mākslas tirgus Krievijā nemaz neeksistēja, taču strādāt bija interesanti, bija jūtams draivs – mēs rīkojām izstādes, kaut ko iegādājāmies paši sev, palīdzējām māksliniekiem. Tirgus sāka veidoties 2000. gadu sākumā," viņš saka. Salīdzinot ar situāciju ārzemēs, tajā laikā krievu mākslinieku darbu cenas nebija augstas, tāpēc pieprasījums bija liels, un rezultātā cenas pieauga. Veiksmīgākais laiks bija 2005.–2007. gads, pēc tam iestājās ekonomiskā krīze. "Pašlaik mums vairāk jāpiepūlas, lai veidotu nopietnas, ilgstošas attiecības ar kolekcionāriem. Pozitīva tendence ir tā, ka pēdējos desmit gados Maskavā ir attīstījusies laikmetīgās mākslas infrastruktūra – pagaidām mums vēl nav muzeju, kas strādātu tādā līmenī kā MoMA Ņujorkā un Žorža Pompidū centrs Parīzē, taču ir Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejs, Olgas Sviblovas dibinātais Multimediju mākslas muzejs, laikmetīgās kultūras centrs Garāža un mākslas centrs Vinzavod, kurā funkcionē galerijas," piebilst Vladimirs Ovčarenko.
Ko jūs uzskatāt par savas galerijas nozīmīgākajiem sasniegumiem? Ar ko visvairāk lepojaties?
Mēs lepojamies ar mākslinieku sastāvu (pilns saraksts – galerijas mājaslapā www. reginagallery.com – J. J.). Mēs strādājam ar brīnišķīgiem autoriem, lielākā daļa kopā ar mums jau ir sen, daži kopš 1990. gada. Galerija ir vieta, kurā tiek nodrošināta komunikācija starp mākslinieku un kolekcionāru vai kādu citu institūciju. Galerija ir vads, savienojums, kas darbojas abos virzienos. Kad mākslinieks ir radījis darbu, mums tas ir pareizi jāpasniedz tiem, kuri interesējas par viņa daiļradi. Un otrādi – tas impulss, kritika un reakcija, kuru pret kādu darbu vai izstādi pauž kolekcionāri, mums ir jāsagremo un jāapspriež ar mākslinieku.
Kāpēc jūs, būdams uzņēmējs, 1990. gadā nolēmāt atvērt galeriju?
Nekādas pieredzes mākslā man tolaik nebija. Esmu absolvējis Finanšu akadēmiju Maskavā. Es iepazinos ar māksliniekiem, un man kļuva interesanti – 90. gadi Maskavā bija cerību laiks, draiva laiks. Šķita, mēs esam spējīgi darīt un panākt pilnīgi visu. Mēs sākām sadarboties ar Oļegu Kuļiku, rīkojām ļoti labas izstādes. Tajā laikā es nodarbojos vēl ar citām lietām, taču pašlaik visvairāk laika un enerģijas veltu galerijai.
Varbūt 90. gados cilvēki bija naivāki nekā tagad un neuzskatīja mākslu par investīciju, neviens īpaši neaizdomājās, kas notiks pēc 10–20 gadiem. Mēs to darījām, jo bija interesanti. Tu atbalsti māksliniekus, viņi tev sniedz jaunas emocijas, jaunu informāciju, kas palīdz attīstīties un virzīties tālāk dzīvē. Man saskarsme ar māksliniekiem ir unikāla iespēja dzīvot tādu kā paralēlo dzīvi, kura atšķiras no ierastā notikumu un lietu plūduma. Tu saskaries ar paradoksālu izteiksmi un redzējumu – tu zini, ka tev ir piekļuve pavisam citiem viedokļiem, citai uztverei. Tu zini, ka atkarībā no noskaņojuma vari pieslēgties vienam paradoksam vai kādam citam, – to var sniegt komunikācija ar mākslinieku. Visi, ar kuriem mēs strādājam, ir neordināri cilvēki. Kontaktējoties ar viņiem, tu sastopi pārsteidzošas domas un atklājumus – man tas ir būtisks intelektuālais stimuls dzīvē.
Kuri ir jūsu galerijas dārgākie mākslinieki?
Ja mēs rēķinām cenu par glezniecības centimetru, no krievu autoriem tie būtu Pāvels Peperšteins un Semjons Faibisovičs. No ārzemju māksliniekiem – Daniels Rihters un Džeks Pīrsons.
Kad jūs sapratāt, ka jums ir jāstrādā arī ar ārzemju autoriem?
Pirmo nopietno ekspozīciju ar ārzemju mākslinieku piedalīšanos sarīkojām 1994. gadā – tā bija grupas izstāde, kuru veidoja amerikāņu kurators Dens Kemerons. Līdzās krievu māksliniekiem tajā piedalījās Maiks Kelijs, Mariko Mori, Rozemarija Trokele, Pjērs un Žils. Uzreiz pēc tam Dens Kemerons kļuva par Ņujorkas Jaunā muzeja/New Museum vadošo kuratoru, viņš bijis 2003. gada Stambulas biennāles mākslinieciskais vadītājs, kā arī rīkojis ASV biennāli Ņūorleānā.
Kopš 1993. gada mēs piedalāmies starptautiskajos mākslas gadatirgos – pirmais, uz kuru aizbraucām, bija Art Cologne Ķelnē. Darbs pasaules tirgū ir laika, budžeta un vēlmes jautājums. Mums ir uzkrāta pieredze, un tagad mēs spējam darboties daudz mērķtiecīgāk.
Nesen jūs nolēmāt pārtraukt savas pirms trim gadiem atklātās Londonas galerijas izstāžu darbību. Kāpēc?
Negatīvā attieksme pret valsti kopumā spēcīgi ietekmē mūsu darbību ārzemēs. Tā kā Krievijai pašlaik nav labākā reputācija ne politiskajā, ne ekonomiskajā līmenī, uz mums bieži skatās greizi – nuja, krievu galerija, kas droši vien pārdod darbus Putinam vai viņa draudziņiem. Tu viens pats ar savu galeriju diemžēl nespēj mainīt šādu attieksmi. Mēs to ļoti labi jūtam. Mums ārzemēs nākas dzirdēt: ja paši krievu kolekcionāri nevēlas atbalstīt savus māksliniekus un pirkt viņu darbus, kāpēc mums tas būtu jādara?
Galerijas atvēršana Londonā mums bija svarīgs eksperiments. Mēs tur parādījām savus māksliniekus, esam ieguvuši jaunus kolekcionārus – galvenokārt tie ir krievi, kas dzīvo Anglijā, taču ir arī ārzemnieki. Vispār ļoti daudz mākslas, kuru pērk un pārdod Londonā, pēc tam dodas uz citām valstīm un Lielbritānijā nepaliek.
Kad sākām darboties Londonā, izdarīju negaidītu atklājumu. Man šķita, ka tie krievi, kuri turp ir pārcēlušies, jo nav bijuši apmierināti ar dzīvi Krievijā un viņiem pret to ir negatīvs noskaņojums, tur būs atvērtāki un pozitīvāk noskaņoti, ja jau viņiem ir izdevies izrauties no būra. Es cerēju, ka viņiem, dzīvojot Anglijā, parādīsies draivs, taču izrādījās, ka tā nav. Viņi tā arī paliek dziļi neapmierināti, viņi nekad nenāk uz izstādēm, viņus tas neinteresē, viņi dzīvo noslēgti, tāpat kā viņi dzīvoja Rubļovkā Maskavā. Viņi to visu ir paņēmuši līdzi uz Angliju – mīt stundas brauciena attālumā no Londonas savās 100 miljonu mārciņu savrupmājās un nekādu interesi par mākslas norisēm nepauž.
Ja mēs atceramies XX gadsimta otrās puses izbraucējus, kuri, pārceļoties uz Ņujorku, iekaroja Bruklinu un Braitonbīču, – viņi dzīvoja pavisam citādi. Viņi aizbrauca un jutās laimīgi, atvēra restorānus, priecājās un izklaidējās, gāja uz visu banku, lai gan viņu dzīve nebija tik vienkārša – tie nebija cilvēki, kuri uz Rietumiem devās ar lielu kapitālu. Tā bija domubiedru kopiena, Anglijā nekas tāds neveidojas. Londonā krievu kopiena ir sadrumstalota, tur nav nekādas kopības izjūtas, katrs risina savas lietas, tāpēc saskarsmes un attiecību ziņā Maskavā ir daudz interesantāk. Mēs bijām vīlušies, atklājot šo situāciju Londonā.
Kā var iekļauties globālajā mākslas pasaulē?
Darboties globālajā tirgū ir sarežģīti. Jā, tajā var konkurēt, taču tad jāmaina savs "krievu galerijas" tēls. Šādā gadījumā būtu jāatstāj tikai daži krievu mākslinieku vārdi, no pārējiem būtu jāatvadās, un jāveido jauns, starptautiski orientēts mākslinieku sastāvs. Man būtu dīvaini darīt kaut ko tādu – man ir labas, ilgstošas attiecības ar māksliniekiem, un kāpēc man būtu tās jāpārtrauc, lai atbalstītu kādu jaunu autoru no Ņujorkas, Londonas vai Parīzes? Man gribas veicināt attīstību, tā jau notiek, taču vēl var pietiekami daudz izdarīt Maskavā.
Jūs teicāt, ka savā darbībā jūtat negatīvu attieksmi pret Krieviju, un tajā pašā laikā Čārlza Saāči galerija Londonā ziņo, ka tajā skatāmā vērienīgā postpadomju mākslas ekspozīcija ir uzstādījusi apmeklējuma rekordu. Tātad interese ir!
Jā, un tas ir brīnišķīgi, ka Čārlzs Saāči ir īstenojis šo projektu, taču vērts atcerēties, ka viņa galerija ir uzņēmums ar ievērojamu budžetu un ieeja izstādē ir bez maksas. Turklāt Lielbritānijas skatītājiem ir interesants nevis krievu kuratora skats uz krievu mākslu, bet gan leģendārā Čārlza Saāči skats uz to. Ja Demjens Hērsts rīkotu krievu mākslas grupas izstādi, tā arī piesaistītu milzīgu uzmanību. Kāds no tā būs labums krievu māksliniekiem un mākslas tirgum? Tas joprojām ir liels jautājums, taču katrā ziņā tas nāk tikai par labu.
90. gados Krievijā tieši galeriju darbam bija īpaša nozīme laikmetīgās mākslas attīstībā. Kas pašlaik ir jūsu galvenie uzdevumi?
Mums jādara tas pats, mums vēl intensīvāk jāstrādā savu mākslinieku labā un jāsaprot, ko vēl mēs viņiem varam dot. Tās ir iespējas izrādīt darbus muzejos un institūcijās visā pasaulē, piesaistīt kuratoru interesi. Mums ir jāpārliecinās, ka Venēcijas biennāles kurators zina, kurš mākslinieks ar kuru galeriju strādā, un lai viņam būtu priekšstats par šo mākslinieku darbu. Mums ir jāstiprina saikne starp mākslinieku un kuratoriem, kolekcionāriem, muzeju vadītājiem. Tas šķiet pašsaprotams darbs, kas būtu jādara katrai galerijai, taču to vienmēr var pilnveidot.