Ivars Poikāns. Darba man diemžēl pietiks

Izrādās, vareno iespaidu rada Rīgas galerijas akustika. Ceturtdienas, 12.marta, vakarā tā tik varena nebūs, jo tad šī zāle būs Poikāna mākslas cienītāju pilna, te tiks atvērta viņa izstāde Natura Morte — jaunie darbi un retrospekcija. Tātad 18 gleznas, kas veido Poikāna daiļrades zelta fondu, ieskaitot Slīcēju glābšanu (1993), Saeimu (2003) un Atpūtu (2003). Savukārt astoņos jaunākajos darbos konkrētu politikas personāžu seju vietā būs bietes, burkāni un citi floras kopības dalībnieki.

Jaunais projekts esot valstiska līmeņa, Poikāns to iecerējis kā piedāvājumu Latvijai pārvarēt valstiskās abižotības sindromu dažādās starptautiskās savienībās. Viņa piedāvājums ir Latvijas kā atsevišķas planētas eksistence. Poikāna piedāvātā planētas Latvijas forma ir plika biete. Bietes aktu uzgleznot neesot bijis tik grūti, Poikāna profesionalitāte ļaujot viņam gleznot arī apģērbtu bieti, burkānu vai arbūzu. "Īsi sakot, augļu un sakņu bāzes jeb Latvijas zaļās produkcijas reklāma. Arbūzi gan uz to neattiecas, tie man vairāk asociējas ar dažādām koalīcijām. Esmu jau teicis, ka Lībijas līderis pulkvedis Kadāfi uzrakstījis Mein Kampf līdzīgu grāmatu, kuru mēdz salīdzināt ar arbūzu, jo no ārpuses tā ir zaļa, iekšā sarkana, drausmīgi salda, bet pamatā viss ir ūdens."

Padomju laikā Poikāna māksla tika augstu vērtēta — viņa darbu izstādīšana ikreiz izraisīja skandālu. Šobrīd mākslinieks jūt, ka viņa māksla sāk atpalikt no realitātes. "No otras puses, jūtos tā kā vainīgs, ka esmu šādus laikus pieķērcis, bijis korķa vilcēja lomā un izlaidis džinu no pudeles." Vienlaikus Poikānu tomēr nomāc apziņa, ka, strādājot izvēlētajā tēmā, darba viņam pietiks vēl ilgam laikam. Taču aiz kājas piesiets pie šīs tēmas viņš nejūtoties: "Kādā brīdī varbūt sadumpošos un aizbraukšu uz Asariem jūru gleznot." Ar gleznošanu Poikāns nodarbojas katru dienu un ņem klāt arī vakarus. Iekļaušanai vienā plauktiņā ar Miervaldi Poli viņš pretojas: "Tā ir kritiķu problēma — likt pa plauktiņiem. Nē, neapvainojos, ja mani salīdzina ar Poli vai Baušķenieku, viņi ir ļoti labi mākslinieki. Polis reizēm ar nopietnāku ģīmi un rafinētāk panāk to pašu, ko es." Grafikas pēdējos gados Poikāns tikpat kā vairs netaisot. Tam esot gan tehniski, gan praktiski, gan psiholoģiski iemesli, viņš saka un atgādina, ka pirms gadiem trīsdesmit rakstījis arī dzeju. "Neesmu Čurļonis, kas var gan gleznot, gan komponēt. Es daudzmaz nopietni varu darīt vienu lietu." Kādu Poikāns gleznotu savu pašportretu? "Droši vien cildenu: spalvainām ausīm un apaļu vairogu rokās. Bet pašportretam esmu slikts pasūtītājs.