Pēc Miervalža Poļa gana kontroversiālās izstādes nesen restaurētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lielākā izstāžu telpa nu pieder neapstrīdamai klasikai – Janis Rozentāls (visbiežāk kopā ar Vilhelmu Purvīti un Johanu Valteru) ir latviešu mākslas pīlārs, kura vārdu ikviens būs vismaz dzirdējis.
Retrospekcija pamatā balstās Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, taču tajā iesaistīti arī citi muzeji un privātkolekcijas, tiecoties aptvert maksimāli plašu ainu. Retrospekcijas koncepcijā (izstādes kuratore – Aija Brasliņa) nav īpašu pārsteigumu. Muzejs īsteno hibrīdu, hronoloģiski tematisku principu – skatītājs tiek izvadāts no agrīnajiem tautas dzīves tēlotāju peredvižņiku iespaidiem caur impresionistiskajām plenēra gaismām, jūgendstila formu valodas un simbolisma iedvesmotiem tēliem līdz pieaugošiem krāsu un gaismēnu kontrastiem vēlīnajos darbos. Veidojas jauki harmonizētas portretu, ainavu, Itālijas ceļojuma iespaidu, mitoloģisku tēlu, reliģisku tēmu grupas. Šķiet, arī katrai pazemes izstāžu platības telpai sāk izveidoties sava funkcija, kas iezīmējās Miervalža Poļa skatē: pirmajā, lielajā zālē – glezniecība, nākamajā stikla griestu telpā – fotogrāfija (iepriekš performanču dokumentācijas, tagad – Rozentāla uzņemtās fotogrāfijas), savukārt pēdējā telpā – biogrāfiskās ziņas un cita kontekstuāla informācija dažādos formātos.
Faktos un attēlos iepazīstams Saldus kalēja dēla ceļš uz izglītību un atzinību, ārzemju braucieni, precības ar somu dziedātāju, daudzu gleznu modeli Elliju Forseli un citi notikumi. Rodas intriģējošs jautājums par secību – vispirms aplūkojam, noformējam pirmās sajūtas, kontekstu skatām pēc tam? Iespējams, pilnīgiem nezinīšiem (to vidū tūristiem) derētu sākt ar pēdējo zāli, taču, protams, te var variēt un pārvietoties pēc patikas.
Jauno tehnoloģiju uznāciens ir nepārprotami jūtams gan ievadteksta slīdošajā projekcijā, gan noslēdzošās biogrāfiskās daļas materiālu kolāžās, kas pārvērstas attēlos uz sienām, – vairs nav jāpārliecas stikla vitrīnām ar fotogrāfijām, izglītības dokumentiem, izstāžu katalogiem u. tml. laikmeta reālijām. Tiesa, varbūt kādam var pietrūkt autentiskuma un oriģinālā objekta auras, taču tikpat labi to kompensē mehāniskās reproducējamības laikmeta bonusi – palielinājums un labākas apskates iespējas. Arī lielās Arkādijas (ap 1910), kas izvēlēta kā zināms atslēgas darbs, faktūras nianses aplūkojamas digitālā pietuvinājumā, savukārt fotogrāfijas svarīgo lomu mākslas darbu tapšanā uzskatāmi demonstrē mobilais ceļvedis Jaņa Rozentāla gaismas bildes.
Tendenču adaptētājs
Protams, izstāde ietver visus populārākos Rozentāla darbus – "nacionālā reālisma" virsotni diplomdarbā No baznīcas ar plašu tipu galeriju no mākslinieka dzimtās Saldus pilsētiņas, daudzus ikoniskus sieviešu tēlus gadsimtu mijas rafinētā estētisma noskaņās, vairākos variantos tapušo noslēpumaino Princesi ar pērtiķi (1913), kas tikusi eksponēta starptautiskā izstādē Minhenes Stikla pilī (ja gribat uzzināt nesen atklāto princeses modeļa identitāti, meklējiet vizuālo mākslu žurnāla Studija 107. numuru), mītiskās Arkādijas dažādās versijas, reizēm nedaudz tuvojoties radikālāka modernisma spilgtumam un atraisītajam triepienam, un citus hrestomātiskus piemērus.
Kopumā Rozentāls nebija revolucionārs, bet maksimāli plaša vadošo tendenču spektra adaptētājs. Mākslas speciālisti atpazīs gan Džeimsa Maknīla Vistlera izsmalcināto portretu gaisotni (Mērijas Grosvaldes portrets, 1902), gan Arnolda Beklīna dramatisko simbolismu (Melna čūska miltus mala, 1903), gan Akseli Gallena- Kallelas nacionālās mitoloģijas tēlus (Kristus ved pār nāves upi, ne agrāk par 1908) (daži somu klasiķa grafikas darbi skatāmi arī izstādē, iztēlotās analoģijas pārvēršot reālās), gan citas inspirācijas.
Lai arī glezniecība paredzami dominē, ekspozīcija sniedz ieskatu arī citās jomās – jāatceras, ka Rozentāls nebija tikai gleznotājs, bet universāls mākslinieks, kas veidoja žurnālu un grāmatu dizainu (vinjetes, ilustrācijas, vākus), alegoriskas dekoratīvas kompozīcijas Rīgas Latviešu biedrības nama fasādei (1910), kā arī izvērsti rakstīja periodikā par mākslas jautājumiem.
Redzes iespaids un forma
Kā liecina mākslinieka personīgajā bibliotēkā saglabājušies galvenokārt vācu kultūras telpas izdevumi, viņš sekoja līdzi aktuālajiem estētiskajiem strāvojumiem, tiecoties tos pieradināt un pielāgot latviešu auditorijai un mākslas stāvoklim. Īpaši saistošas viņam šķita refleksijas par attiecībām starp īstenību kā mākslas izejmateriālu un mākslinieka subjektīvi pārveidojošo darbību. Kā akcentēts atklāšanas pasākumā, izstādes nosaukums Māksla un tehnika nav nejaušs – tā saucas viens no būtiskākajiem Rozentāla rakstiem, kas divās daļās publicēts elitārajā almanahā Zalktis 1906. un 1907. gadā (pavingrināties digitalizētās vecās drukas lasīšanā var arī turpat izstādē).
Šajā apcerē, piemēram, secināts: "Glezniecībai ir divējāds mērķis, pirmkārt, darīt paliekamu kādu ārēju redzes iespaidu, un, otrkārt, dot kādam laukumam formu un greznumu. Kurš no šiem uzdevumiem arī mākslinieku neinteresētu vairāk, viņam tomēr nāksies piegriezt katram no šiem mērķiem savu uzmanību" (Zalktis, 1907, nr. 3, 155. lpp.). Šāds kompromiss starp vizuālās realitātes tvērumu un noteiktu stilu, iluzoriskajiem un dekoratīvajiem elementiem ir gan XIX–XX gadsimta mijas kopīga īpatnība, gan arī spilgti izpaužas paša Rozentāla darbos. Agrīnākajos darbos pašsaprotami iluzoriskā ir vairāk, vēlāk attīstās dekoratīvā puse, tomēr šī harmonizācija paliek kā svarīgs uzdevums.
Eiropas līmenis
Izstāde ir viens no mākslinieka 150. jubilejas pasākumiem. 2016. gads ir arī pasludināts par Rozentāla gadu, savā ziņā turpinot Raiņa gada aizsākto citā kultūras jomā, kas ļauj aktualizēt klasiķu mantojumu. Jāatzīst, ne visiem visos vēstures periodos Rozentāla māksla šķitusi gana vērtīga, īpaši XX gadsimta 20. gadu ģeometrizējošā modernisma iespaidā; tā kreisais rakstnieks Andrejs Kurcijs reiz jautājis: "Vai tad vāciski rozentāliski nieki ir teicamāki par nopietniem meklējumiem modernās franču mākslas garā? Taču nē" (Domas, 1930, nr. 3, 235. lpp.).
Tomēr pat modernistu tribūns Romans Suta atzina: "Ar savu sajūsmīgo un sajūsminošo personību Rozentāls pirmais modināja latvju tautā interesi uz tēlojošām mākslām. Šajā nozīmē viņš bija latvju tautas pirmā mīlestība, kas kā tāda paliks mūžam neaizmirstama" (Ilustrēts Žurnāls, 1927, nr. 1, 1. lpp.).
Padomju laikā tika hipertrofēta Rozentāla saikne ar krievu XIX gadsimta reālismu, savukārt šodien viņa mākslas fenomenā izceļas daudzpusība un atvērtība, ko iespējams aplūkot bez šauri ideoloģizētiem rāmjiem: "Kā vienlaikus moderns un plašākai publikai pietiekami saprotams mākslinieks, kas strādāja gandrīz visos tālaika žanros un bija pieņēmis teju ikviena virziena estētiku, viņš vislabāk un visaptverošāk pārstāv Latvijas 19.–20. gs. mijas mākslu ar tās novatorisko un konvencionālo vērtību diapazonu, gandrīz vai kļūdams par šīs mākslas sinonīmu. (..) Rozentāls bija viens no tiem, kas ap 1900. gadu pacēla Latvijas vizuālo mākslu līdz tālaika Eiropas mākslas centru līmenim un veidoja tās kultūru, kuras tradīcija palika noturīga arī turpmāk" (Eduards Kļaviņš, Tēlotāja māksla, Latvijas mākslas vēsture IV: Neoromantiskā modernisma periods (1890–1915), Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014, 267. lpp.).
Izstādi papildina Somijas un Latvijas sadraudzības biedrības rīkotā nelielā ceļojošā izstāde Ar skatienu Somijā, ar sirdi Latvijā, kas tekstos un attēlos reflektē par kontaktiem ar mākslinieka sievas dzimteni, kā arī virkne dažādu turpmāk plānotu satelītpasākumu, par kuriem vairāk var uzzināt muzeja interneta vietnē www.lnmm.lv.
Izstāde
Janis Rozentāls (1866–1916). Māksla un tehnika
LNMM līdz 30. oktobrim