Demokrātija nepavisam nenozīmē tautas varu, kā to nereti naivi iedomājas. Modernā demokrātija ietver vismaz piecus formālus principus: sabiedrības pašpārvaldi, vairākuma, cilvēktiesību, tiesiskas un sociālas valsts principu. Pārvalde Latvijā ir pārstāvnieciskā, un te rodas jau pirmā problēma — partija jau pēc definīcijas pārstāv kādas daļas, nevis visas sabiedrības intereses. Šo problēmu risina, īstenojot un ievērojot atbildības principu. Taču Latvijā pastāv totāla bezatbildība, vien gvelžot par atbildību. Demokrātija nepavisam nav tikai piedalīšanās vēlēšanās. Būtībā demokrātija ir dzīvesveids, tā paredz ikviena sabiedrības locekļa iesaistīšanos. Taču tas ietver vairākas problemātiskas situācijas. Demokrātija paredz zinošu un turīgu cilvēku, kuram turklāt vēl ir gana brīvā laika. Tātad jautājums ir par to, cik lielā mērā ikviens ir gatavs iesaistīties sabiedriskajos procesos. Taču plaša iesaistīšanās pārvaldē, mazina pārvaldes efektivitāti, jo tiesības izteikties ir jebkuram idiotam.
Runāt par Latviju kā sociālu valsti ir gluži vai bezkaunība. Savukārt par tiesiskumu it labi liecina tiesiskās paļāvības destruēšana. Modernā demokrātija ir cieši sajūgta ar taisnīgumu. Latvijā visbiežāk vērojamais taisnīgums ir dēvējams par laupītājbandu taisnīgumu, jo tiek ignorēta savstarpējība, kurā taisnīgums arī sakņojas. Taisnīgums izpaužas kā kooperēšanās vai konfliktu novēršana, atsaucoties uz vienošanos. Tā ir darbība saistībā ar labumu, kas ir visiem kopīgs un vienlaikus nāk par labu katram atsevišķi. Netaisnība ir pieļaujama vien tādā mērā, ka tā sniedz maksimālu priekšrocību vismaznodrošinātākajiem. Taisnīgums paredz neaizskaramību, kas nav atceļama pat visas sabiedrības labklājības vārdā. Galu galā taisnīgums ir godīgums un paredz cilvēka krietnumu.
Kā tad ir ar taisnīgumu Latvijā? Izlīdzinošais taisnīgums ir valsts pārziņā. Taču Latvijā ir vērojama valsts atkāpšanās, it kā vadītos pēc principa, ka katrs pats vainojams savās nelaimēs. Tiek ignorēts arī taisnīgums starp paaudzēm. Latvijā tiek „apjāti” ne tikai pensionāri, bet arī jaunā paaudze, kas nāk pasaulē kā parādnieki. Pensionāri pat tiek sašķiroti — atliek vien būt citas valsts pensionāram, lai nepiemeklētu pašmāju grūtdieņu liktenis. Še vietā atgādināt anamnētisko taisnīgumu, kas ļauj saglabāt atmiņā pastrādātās ļaundarības. Visvienkāršākā šī taisnīguma izpausme ir vēlēšanas, atceroties sastrādāto un atbildīgi izraugoties savus pārstāvjus. Taču anamnētiskais taisnīgums ir arī plašāks. Savulaik veiktās deportācijas bija klaja netaisnība. Taču patlaban savulaik deportētie tiek vēlreiz apdalīti salīdzinājumā ar tiem, kas devās uz ārzemēm un patlaban ir atgriezušies Latvijā.
Demokrātija paredz līdzdalību, un viena no tās izpausmes formām ir sociālais dialogs. Latvijā gan pārstāvošos šajā ziņā raksturo kurlums, neprasme sarunāties vai, tiesa, dažkārt, ļaušana darīt pašu vietā. Taču nevajadzētu aizmirst, ka modernā demokrātija un taisnīguma princips ietver arī tiesības uz pretošanos un pilsonisko nepakļāvību. Un šajā jomā Latvijā pagaidām ir izmantoti vienīgi paši vienkāršākie, primitīvākie līdzekļi.
Šie ir tikai daži jautājumi (nereti gan izteikti apgalvojuma formā), par kuriem diskutēs Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā „Kāda demokrātija ir Latvijā?”. Sarunā piedalīsies Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību katedras docente Jautrīte Briede un Sociālo zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļas vadītāja, profesore Žaneta Ozoliņa, dzejnieks Knuts Skujenieks un Sabiedrības par atklātību „Delna” padomes priekšsēdētāja Lolita Čigāne. Diskusija notiks šā gada 8. oktobrī (sākums plkst. 16.00) Eiropas Savienības mājā, Aspazijas bulv. 28, Rīgā, 2. stāva konferenču zālē.
Jānis
mjā>jānim