Balstoties uz pieņemto 2010. gada budžetu, kā arī uz esošajām budžeta izpildes prognozēm, ir pamats domāt, ka karavīra atalgojuma līmenis nākamgad nemainīsies. Mazas korekcijas varētu ienest vienīgi interpretācija par vienotās algas sistēmu.
Šogad gandrīz visi valsts pārvaldē strādājošie ir piedzīvojuši nozīmīgu atalgojuma samazinājumu. Cik tas ir bijis iespējams, gan es personīgi, gan ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vadība ir aizstāvējusi bruņoto spēku personāla algas un pabalstus, jo karavīra darbs nav salīdzināms ne ar vienu citu darbu un pienākumu mūsu valstī. Pirmkārt, tas ir saistīts ar dziļu cieņu pret valsti, kas atspoguļojas skaistajos vārdos „Gods kalpot Latvijai!”. Otrkārt, dienests armijā sākas ar apziņu, ka karavīrs ir gatavs cīnīties un valsts un visu mūsu pilsoņu drošības labā ziedot savu dzīvību. Treškārt, karavīriem jābūt gataviem pildīt savus pienākumus 24 stundas diennaktī, un viņiem ir aizliegts veidot arodbiedrības vai pieteikt streikus.
Mani centieni nodrošināt to, lai karavīru atalgojums paliek ārpus valdības virzītās „vienotās algas sistēmas”, nevainagojās panākumiem, tomēr atalgojuma līmenis no tā necietīs. Valdības sēdē vispirms aizstāvēju savu viedokli par nepieciešamību atstāt karavīru atalgojuma regulēšanu Militārā dienesta likuma ietvaros. Vēlākās debatēs atbalstīju līdzīgu risinājumu – Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja Jura Dalbiņa iesniegtos budžeta grozījumus budžeta likumu pavadošajos normatīvajos aktos. Tāpat ministrijas parlamentārais sekretārs Kārlis Šadurskis aktīvi iesaistījās koalīcijas partneru pārliecināšanā, ka karavīru atalgojums nav iekļaujams vienotajā atalgojuma sistēmā. Diemžēl pārējie valdības locekļi un koalīcijas partneri neatbalstīja šos priekšlikumus un vienojās par citu lēmumu. Tas, ka par policijas un ieslodzījuma vietu darbinieku atalgojumu līdzīgu debašu nebija un visi bija ar mieru iekļaut šo darbinieku samaksas principus vienotajā atalgojuma sistēmā, apgrūtināja mūsu centienus.
Atgādinu, ka aizsardzības nozarei paredzētais finansējums 2010.gadā (134 miljoni latu) būs gandrīz par 50% mazāks, nekā tas bija 2008.gadā (260 miljoni latu). Valdības vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu noteica, ka aizsardzībai nākamajā gadā jāpiešķir apmēram 1% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Savukārt koalīcijas partijas vienojās, ka faktiskā aizsardzības budžeta summa būs 1,14% no IKP.
Neaizbēgami karavīriem, tāpat kā citiem valsts pārvaldē strādājošajiem, nācās zaudēt daļu no treknajos gados piešķirtajiem pabalstiem, kā arī rēķināties ar mazāku mēneša algu. Taču, neraugoties uz to, tikko dienestu uzsācis karavīrs 2010. gadā „uz rokas” saņems vairāk nekā 400 latu. Objektīvi skatoties, tā ir tīri laba alga pirmajai darba vietai.
Nesen Ādažos piedalījos mūsu karavīru pavadīšanas ceremonijā uz Afganistānu. Man izvērtās pamācoša saruna ar kādu Latvijas armijas leitnantu, kurš skaidroja, kādēļ viņš grasās pamest dienestu. Tāpēc, ka ar sešu gadu stāžu NBS viņš saņem ap 550 latu lielu atalgojumu „uz rokas”, un viņam nav pieņemams, ka pakļautie karavīri ar zemāku pakāpi, bet ilgāku stāžu saņems vairāk. Šī saruna kārtējo reizi apliecina, ka ikviens lēmums par dienesta pamešanu ir individuāls un ka armijas vadībai un ministrijas cilvēkiem ir jāturpina skaidrot karjeras perspektīvas, meklēt risinājumus un uzmundrināt karavīrus viņu dienestā.
Nav vēlams, ka NBS zaudē labus profesionāļus, kuros valsts ir ieguldījusi lielus līdzekļus, taču manā rīcībā esošie dati liecina, ka 2007.gadā karavīri pēc pašu vēlēšanās pameta dienestu biežāk nekā šogad. Ļoti ceru, ka spekulācijas par karavīru „masveida aiziešanu” tā arī paliks kā pārspīlējums. Mans un NBS vadības kopīgais pienākums ir gan motivēt karavīrus palikt dienestā, gan skaidrot bruņoto spēku attīstību straujo pārmaiņu laikā. NBS komandiera ģenerālmajora Jura Maklakova mērķtiecīgie vienību apmeklējumi pēdējās nedēļās ir ļāvuši karavīriem saņemt nepastarpinātu informāciju par šīm pārmaiņām. Tikpat vērtīga bija komandiera piedalīšanās svarīgajā valdības sēdē, kad notika debates par pabalstu samazināšanu.
Citā reizē savā blogā jau esmu rakstījis par mūsu operācijās dienējošo karavīru profesionālo pieeju saviem pienākumiem un viņu labo slavu sabiedroto vidū. Tādēļ vēlreiz vēlos pateikt visiem mūsu karavīriem lielu paldies par dienestu Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos! Ikviens no mūsu drošības un neatkarības aizstāvjiem kalpo tieši Latvijas valstij, tādēļ karavīru vajadzībām turpināšu pievērst īpašu uzmanību arī nākamajā gadā.