Mēs kopš jūnija esam uzsvēruši, ka jāsamazina nelietderīgie budžeta tēriņi. Tomēr katrs, kas redzējis IKP formulu, saprot, ka valdības izdevumu samazinājums samazina arī IKP. Tāpēc mēs piedāvājam palielināt pensijas, pabalstus, algas mediķiem, policistiem, skolotājiem. Lai ne tikai kompensētu inflācijas radītās sekas mājsaimniecībām, bet arī lai stimulētu patēriņu. Lai krīzes apstākļos mazajiem un vidējiem uzņēmumiem noturētu apgrozījumu. Strukturālas reformas izglītībā un veselības aizsardzībā ir jāveic. Tas valdībai bija zināms jau 2006.gada jūnijā, kad tika izplatīts joprojām konfidenciālais Pasaules Bankas ziņojums. Bet par tām nav atbildīgi ārsti un skolotāji. Par tām atbildīgi ir politiķi, kas pretendē vadīt valsti.
Jā, tas var palielināt budžeta deficītu virs valdības iecerētajiem procentiem, bet tas glābs tūkstošiem mājsaimniecību un uzņēmumu no bankrota. Es esmu pārliecināts, ka trīs gados krīzi ir iespējams pārvarēt. Es esmu pārliecināts, ka prasmīgi saimniekojot, budžeta deficīta summa būs mazāka par tautsaimniecībai un mājsaimniecībām nodarīto postu, ja šādi ekonomiku stimulējoši pasākumi netiks veikti.
Krīzes apstākļos sākušās visādas runas par garantijām un galvojumiem konkrētiem uzņēmumiem. Banku sektorā Eiropas Savienībā šāds atbalsts kopš 2008.gada 13.oktobra ir pieļaujams, savukārt tērauda ražošanā valsts atbalsta kropļota konkurence joprojām nav atļauta. Bet jautājums nav par mūsu simpātijām vai antipātijām pret kādu banku vai valstij svarīgu uzņēmumu.
Jebkuram atbalstam ir jābūt pieejamam uz vienādiem precīzi definētiem noteikumiem jebkuram uzņēmumam, gan lielam, gan mazam, ja vien tas atbilst skaidriem un sabiedrībā plaši apspriestiem kritērijiem. Ir jābūt pilnīgai skaidrībai, vai nodokļu maksātāji glābj akcionārus, vai tautsaimniecības stabilitāti. Jo mazāk būs slepeno plānu, jo mazāk aizdomu, baumu un panikas.