Laikraksts Diena saņēma vairākas vēstules, kurās Ernestam pat tika izteikti draudi. Bija arī pikets, kurā Jaunās paaudzes preses sekretārs solīja, ka „avīze sadegs zilās liesmās.“ Ernests bija kļuvis par ķeceri un ja nebūtu 21.gadsimta sākuma sekulārā sabiedrība, Jaunā paaudze būtu sakūrusi ugunskuru Ernestam no laikraksta _Diena_ ķīpām.
Tomēr Ernests nav nekāds ķeceris. Lai gan viņa karikatūru Jaunā paaudze un tās atbalstītāji salīdzināja ar slavenajām „dāņu karikatūrām“ un stāstīja, ka musulmaņi uz līdzīgām karikatūrām „reaģēja citādāk“ (daudz agresīvāk) Ernesta karikatūra manās acīs nav zaimi. Ernests nezaimoja Jēzu, viņš uzdrošinājās zaimot Ļedjajevu. Karikatūrā netika attēlots Jēzus, bet gan „Ļedjajeva Jēzus,“ jeb Jēzus tēls, kuru radījis šis kungs, kas sevi sauc par „mācītāju.“ „Ļedjajeva Jēzus“ nekādi nelīdzinās Jēzum, kuru pazīstu es. „Ļedjajeva Jēzus“ ir agresīvs un aicina „uz aktīvu darbību“, varbūt pat vardarbību.
Mans Jēzus ir „lēnprātīgs un pazemīgu sirdi“ un tad, kad „taisnīgie“ un „pareizie“ gatavojās apmētāt ar akmeņiem apmētāt kādu laulības pārkāpēju, mans Jēzus sacīja, ka lai pirmais met akmeni tas, kurš ir bez grēka. „Ļedjajeva Jēzus“ aicina veidot „kristīgo totalitārismu,“ bet mans Jēzus nevēlējās un ticu, ka nevēlas veikt nekādus valsts apvērsmus.
Šķiet Ļedjajevam viņa Jēzus ir arī labs peļņas avots, jo par trūkumu šis kungs noteikti nevar sūdzēties. Gandrīz viss, ko aktīvi dara Ļedjajevs, raisa šaubas par godīgumu un iejūtību. Ļedjajevs, līdzīgi kā viņa draugs Šlesers, „rullē pāri visam,“ kas varētu traucēt viņa personīgo mērķu sasniegšanai. Līdzšinējā Ļedjajeva kunga darbība liecina, ka viņu nu nekādi nevarētu dēvēt par upuri, kuru tagad kāds „vajā“ vai „diskriminē.“ Ļedjajevs noteikti būtu gatavs „uzkurt ugunskuru“ Ernestam, bet viņam tas neizdosies, jo ar zaimošanu drīzāk nodarbojas viņš pats, nevis Ernests.