Pieļauju, ka situācijā un manās pārdomās jūs saskatīsit ne vienu vien līdzību ar Latvijas vēsturi un šodienu.No Kipras vēstures1960. gadā Kipra kļuva par neatkarīgu republiku. Jau tajā laikā valstī bija liela turku kopiena, kas 1963. gadā sāka nemierus, tādējādi protestēdami pret prezidenta ierosinātajiem likumdošanas grozījumiem. Kipras turku ministri izstājās no valdības, bet Turcija draudēja sagrābt varu. Kopš tā laika Kipras turku mērķis ir bijis sadalīt Kipru un pievienot to Turcijai. Tāpēc minētā neatkarība ilga tikai līdz 1974. gadam, kad Turcija iebruka Kiprā, pārkāpjot starptautisko attiecību noteikumus un ANO Statūtus.Rezultātā ir okupēti aptuveni 37% Kipras teritorijas. Savukārt 40% Kipras grieķu vardarbīgi tika piespiesti atstāt savu zemi un mājas, kā arī tūkstošiem civiliedzīvotāju nogalināti, cietuši no pazemojumiem vai pazuduši bez vēsts. Izdzīto grieķu mājokļos izmitināti no Turcijas iepludinātie civiliedzīvotāji, kas nu jau šo savu mītnes vietu uzskata par sev piederīgu. Grieķi, kurus izdzina no mājām, nekad vairs savus īpašumus nav redzējuši.Okupācijas faktu Turcija pamatoja ar nepieciešamību pasargāt aiz robežas dzīvojošos tautiešus. 1983. gadā Turcijas pārvaldībā esošā teritorija tika pasludināta par Ziemeļkipras Turku Republiku. Tā ir atzīta tikai Turcijā. Šobrīd valsts ir sadalīta divās daļās: Kipras grieķu un Kipras turku teritorijā.Kipras stāvoklis šodienKipra ir maza valsts, bet tās kultūras mantojums ir bagāts. Pasaules kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti Pafosas vēstures pieminekļi, deviņas Bizantijas baznīcas Trodosas reģionā u. c. Bet, tā kā no okupācijas laika liela daļa kultūras mantojuma atrodas Turcijas pārvaldījumā, tad, pirmkārt, tā iepazīšana ir gandrīz neiespējama, otrkārt, šie pieminekļi tiek sistemātiski un apzināti postīti. Šāda attieksme pret vēsturisko mantojumu tiek veikta, lai ietekmētu un izmainītu demogrāfisko un kultūras struktūru valstī.Tiek lēsts, ka šobrīd iepludināto turku skaits 2 līdz 3 reizes pārsniedz Kipras turku izcelsmes pamatiedzīvotājus. Lai gan Eiropas institūcijas, sabiedrība, augsti stāvošas amatpersonas un organizācijas ir pieprasījušas izbeigt okupāciju un atzīt Kipras valsti, kura ir ES dalībvalsts, tomēr līdz pat šodienai Turcija patur spēkā ar varu izveidoto salas sadalījumu.Kā jūtas Kipras grieķiStarptautiski atzītā Kipras grieķu kontrolētā Kipras Republika Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā. Kipras iedzīvotājs, kam ir Kipras pase, iegūst Eiropas pilsoņa statusu. Savukārt uz Ziemeļkipru ES likumi neattiecas. Kipras grieķi tāpēc vairs nav tik neapmierināti – viņu daļā dominē uzplaukums un labklājība ir pieaugusi, bet Kipras turku daļā valda stagnācija. Reiz tik slavenā ostas un tūrisma pilsēta Famagusta kļuvusi par tādu kā rēgu pilsētu. Un tomēr – Turcija negrib atkāpties un vēlas paturēt savas tiesības uz svešu zemi.Turcija un ESKipra ir ES dalībvalsts, bet Turcija – NATO dalībvalsts. Abu šo valstu neatrisinātās attiecības ir būtisks šķērslis, lai Turcija pievienotos ES. Pieļauju, ka, ja ES jau pirms iestāšanās sarunu sākšanas būtu uzstādījusi Turcijai prasību atzīt Kipru, kā sarunu uzsākšanas nosacījumu, tad varbūt Turcija būtu jau atrisinājusi šo problēmu. Tagad savā ziņā iznāk, ka Turcija gandrīz tiek vilkta ES.Ar savu attieksmi okupētajā Kipras teritorijā Turcija parāda nostāju pret vienu ES dalībvalsti, piemēram, ar ekonomiskām metodēm – ostu slēgšanu Kipras kuģiem. Šādos apstākļos šķiet paradoksāli, ka Turcija varētu pievienoties ES.Tomēr interesanti ir, ka Kipra un Grieķija aizstāv ideju par Turcijas pievienošanos ES. Tās pamatoti uzskata, ka Turcijai būs jāsāk pildīt visas ES prasības, ko līdz šim tā varējusi nedarīt. Tādējādi Kipra acīmredzot cer atgūt gan savu teritoriju, gan pilnīgu neatkarību.
Risinājumu meklējot
2004. gada aprīlī ar tautas balsošanu beidzās ar ANO starpniecību veiktais sarunu divu gadu posms starp Kipras grieķu un Kipras turku kopienām. Šo sarunu mērķis bija panākt abu Kipras daļu atkalapvienošanu. ANO ģenerālsekretārs Kofi Anans norādīja, ka, paliekot valsts divām daļām, lēmumi būtu jāpieņem 50:50. Kā mūsu tikšanās reizē norādīja Kipras augstās amatpersonas, tad tas bija nereāls variants un tā nevarētu atrisināt nevienu problēmu. Tāpēc joprojām Kipras jautājums ir aktuāls un sarežģīts.
Kipras grieķi domā, ka arbitrs no malas, kas piedāvā gatavu risinājumu, viņiem nav pieņemams. Viņuprāt, ir jābūt sarunām, kaut vai ilgstošām. Tās Kipras amatpersonas, ar kurām tikāmies, uzskata, ka aktīvāk būtu jāiesaistās ANO Drošības padomei. ANO pārstāvis Kiprā gan uzskata, ka pārskatāmā nākotnē šis jautājums netiks atrisināts.
Arī Latvija joprojām nav piedzīvojusi okupācijas atzīšanu no Krievijas, PSRS tiesību un pienākumu pārmantotājas, puses. Viss, kas mūsu valstī sasniegts šajos gados, panākts tikai pašu spēkiem, bet ar draudzīgu valstu atbalstu.
Gribētu piedzīvot to laiku, kad Turcija atteiksies no okupētās teritorijas. Bet... Vai Kipras turki spēs atteikties no savām iedomātajām tiesībām uz svešu teritoriju? Vai iepludinātie civiliedzīvotāji sapakos ceļa somas un dosies atpakaļ uz Turciju? Vai un cik lielas viņi pieprasīs kompensācijas par atstājamo, savulaik patvaļīgi ieņemto mājvietu? Vai viņiem pienāksies zaudējumu atlīdzināšana, un kas ir šie zaudējumi okupētājiem?