Ko nozīmē slimot krīzes apstākļos?

Kad mana sešgadīgā meitiņa saslima ar vidusauss iekaisumu, nolēmām griezties pie attiecīgā speciālista (LOR), kas notika mēneša 11. datumā. Pirmā atbilde ko saņēmām, bija, ka vizīte pie LOR pieraksta kārtībā ir iespējama 26. datumā. Tātad 15 dienas vēlāk. Cik sapratu, tad viens no argumentiem bija, ka pastāv rindas un vēl apmaksas kvotas, kuras neļauj manu bērnu pieņemt savlaikus. Domāju, jebkurš saprot, ka 15 dienas ar vidusauss iekaisumu gaidīt vizīti pie ārsta ir neprāts.Nākamā līdzīgā situācija bija, kad nolēmām atjaunot ērču encefalīta poti. Jāatgādina, ka ērču encefalīts ir samērā izplatīts Latvijā un daudzi bērni, kā arī pieaugušie tiek patstāvīgi inficēti. Masu saziņas līdzekļos ir redzama reklāma un informācija par to, cik daudz cilvēku Latvijā ir potēti un cik tas viss ir labi un vajadzīgi. Tajā pašā laikā, samērā liels bija mūsu izbrīns, kad uzzinājām, ka viena pote pieaugušajam maksā 23 latu, bet bērnam 20 latu. Ja ņem vērā, ka ģimenē ir 3 bērni un 2 pieaugušie, kopējās izmaksas par vienu poti katram ir pāri 100 latu. Protams, encefalīta pote nav iekļauta apmaksājamo medikamentu sarakstā, bet varbūt vajadzētu.Kas attiecas uz veselības aprūpi Latvijā no pacientu viedokļa dīvaini ir tas, ka Latvijas elektroniskie masu saziņas līdzekļi ir pilni ar dažādiem aicinājumiem palīdzēt vienam vai otram bērnam, ziedot līdzekļus medikamentiem vai ārstēšanai ārzemēs, jo Latvijas valsts nespēj nodrošināt pienācīgu aprūpi šiem jaunajiem pilsoņiem. Nedzīvoju ikdienā ārzemēs, bet esmu pārliecināts, ka šāda problēma neeksistē attīstītajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Man kā pilsonim un arī cilvēkam, kurš ir aktīvs , tas nozīmē tikai vienu – es uzskatu, ka vienai no galvenajām prioritātēm Latvijas politikā ir jābūt valsts kontrolētai un finansiāli atbalstītai vispārējai medicīnas aprūpei, kas spēj garantēt kvalitatīvu un ilglaicīgu dzīvi Latvijas iedzīvotājiem, laikus diagnosticējot un novēršot saslimšanas. Neiebilstu pret privātā sektora attīstību medicīnas aprūpē, bet galvenais uzdevums ir jāveic valstij, kas, manuprāt, ir konkurētspējīgs modelis, ko ir sapratuši pat amerikāņi, kur tradicionāli veselības aprūpe ir bijusi vairāk saistīta ar privāto apdrošināšanu, kas bieži izmaksā dārgāk, administratīvi ir mazāk efektīva nekā Eiropas labklājības valsts alternatīva un ir pacientiem mazāk draudzīga.Protams, nenoliedzu privātās medicīnas aprūpes nozīmi, inovāciju lomu utt., tomēr, man kā politiķiem šķiet svarīgi, ka valsts Latvijā spēlē daudz aktīvāku lomu veselības aprūpē, jo sevišķi krīzes apstākļos. Krīze patiesi ir iespēju laiks savest medicīnas nozari kārtībā, mazinot administratīvo slogu, savlaikus parādot tās slimnīcas, kuras tiks slēgtas vai pārprofilētas un nepieļaujot nesaimniecisku medicīniskās aparatūras izsaimniekošanu. Tāpat, svarīgi būtu savlaikus pateikt, ka daudzās vietās VOVA un pati ministrija dublē viena otru, ka pārvaldes struktūra ir vienkārši par lielu.Domāju, ka krīzes apstākļi ir jāizmanto, lai pēc iespējas samazinātu un tuvinātu Latvijas medicīnas administrāciju ziemeļvalstu modelim. Valdībai patiesībā ir jāatbild uz diviem svarīgiem jautājumiem. Pirmais, kā, kur un par cik uzblīdusī medicīnas administrācija tiks samazināta. Otrais, kā mēs panāksim lētāku, plašāku un savlaicīgāku medicīnas aprūpi Latvijas pacientiem, kas pirmkārt, nozīmē vidējā Latvijas iedzīvotāja aprūpi. Man arī šķiet nepieņemami, ka veselības aprūpē, lai gan ir izvirzīti ambiciozi plāni, nav skaidrojuma, kā tie tiks sasniegti. Tāpat daudzas atbildes tiek novilcinātas, kas šķiet ir saistīts ar tuvajām pašvaldības vēlēšanām. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka kavēties nedrīkst, jo patreizējos apstākļos galvenais cietējs ir bērni, maznodrošinātie, ģimenes ar bērniem un vidusšķira kopumā. Un tas ir Latvijas tautas absolūtais vairākums, kuriem par šo krīzi ir jāmaksā.