Sarunā ar Latvijas tūrisma profesionāļiem reiz noskaidroju, ka faktiski ar tām atpūtas un izklaides iespējām, ko šobrīd piedāvā Rīga, pietiek vien pusotrai dienai. Varbūt tomēr, ja reiz var atrast tik nozīmīgus līdzekļus, vispirms tie būtu jāiegulda ‘produkta radīšanā’? Cik man zināms, vispirms rada produktu un tikai tad tā reklāmu.
Protams, var teikt, ka nav jau tā, ka nekā nav ko redzēt, dzirdēt un piedzīvot Rīgā: Brīvdabas muzejs, Opera un Vecrīga. Bet ar to ir daudz par maz. Interesanti kultūras objekti nerodas vienā dienā, dažkārt tam vajadzīgi vairāki gadi. It sevišķi Rīgas domē, kur labām idejām vienmēr atrodas pretinieku bari. Būtu vismaz bijusi kāda meteorīta bedre, bet pat tās nav.
Savulaik, ar nenormālām pūlēm, mums tomēr izdevās realizēt Rīgai būtiskus projektus – moderna Jūgendstila muzeja izvedi, atjaunot dzīvību kino „Rīga”, iepūst jaunu dvašu Mežaparka attīstībā. Daļai Rīgas domes deputātu likās, ka tā ir lieka lieta. Bet tad man rodas jautājums - ko tad jūs, mīļie, ārvalstu tūristiem grasāties rādīt? Ko viņi te iesāks? Protams, cilvēks vienmēr atrod risinājumu, tomēr tā rezultātā mums vasaras sezonā Vecrīgas iekšpagalmi smako pēc urīna.
Tā vietā, lai Kultūras aģentūrai dotu jaunus uzdevumus, lai tā radītu arvien jaunas kultūras un izklaides iespējas ne tikai rīdziniekiem, bet arī tās viesiem, Rīgas dome šo aģentūru likvidē. Kļūda! Tagad tikai nevajadzētu palaist garām iespēju, ko Rīga ir izcīnījusi 2014. gadā, kļūstot par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Mums ir iespēja radīt daudz interesantu kultūras objektu līdz brīdim, kad pie mums ieradīsies viesi. Vēsture rāda, ka šāda un līdzīga mēroga pasākumi vairumam Eiropas un pasaules pilsētu ir bijuši par impulsu ne tikai jaunu kultūras objektu radīšanā, bet arī bijis nozīmīgs punkts visā pilsētas attīstībā.
Piemēram, daudz kas no tā, par ko šodien sajūsminās tūristi ir radīts World Expo vai Olimpisko spēļu gaidās. Kaut vai tas pats Parīzes Eifeļa tornis, bet pēc World Expo Barselonā 1888. gadā modernisms kļuva par centrālo strāvojumu arhitektūrā un mākslā, bet Lisabonā tika uzbūvēts pasaulē slavenais Vasco da Gama tilts. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī šajos ekonomiskajos apstākļos var radīt interesentu objektus. Lai nu ar ko, tad ar radošiem cilvēkiem Rīga jau nu nav apdalīta.
Starptautiski pasākumi ir iezīmējuši jaunus vaibstus arī mūsu pilsētā. Lai vai cik skandāliem apvīta bija Arēna Rīga, paskatieties kā šodien ir attīstījies viss Skanstes ielas rajons. No pilsētas nomales un pļavām tas pārvērties par puslīdz sakārtotu pilsētas daļu. Tas notika pateicoties Pasaules hokeja čempionāta norisei. Diemžēl aiz nespējas saskatīt pilsētas iespējas piesaistīt tūristus un vismaz ar viņu tērēto naudu sildīt ekonomiku, valdība ar savu attieksmi šopavasar ‘noraka’ jebkuras Rīgas iespējas pretendēt uz vēl viena Pasaules hokeja čempionāta rīkošanu. Ko līdz mēra kaismīga savas pilsētas aizstāvība, ja valsts premjers tajā pašā laikā medijos skandē, ka mēs neko tādu nevaram atļauties un mums to noteikti nevajag. Bet kurš teica, ka pilsētai vai valstij tas viss ir jāiznes uz saviem pleciem. Uzņēmēji bija gatavi iesaistīties. Diemžēl tas jau ir garām.
Tagad atliek visus savus spēkus un radošo izdomu veltīt Rīgas kā Eiropas Kultūras galvaspilsētas viesu piesaistīšanai, jaunu kultūras objektu radīšanai, atbalstot radošo industriju attīstību. Un ir vērts atcerēties, ka ne vienmēr noteicošais ir nauda, bet tas, ka tā ir vēlama – gan ir fakts. Līdz ar to, varbūt patiešām daļu finanšu ir vērts ieguldīt ‘produkta’ radīšanā, nevis tikai plikā reklāmā?