Es jau daudzkārt par to esmu rakstījis, pamatojis savu viedokli ar statistikas datiem un būtu gatavs to atkārtot katru dienu un katru stundu, ja manis teiktais atrastu dzirdīgas ausis mūsu valdībā. Jā, šodienas smagajā ekonomiskajā situācijā ar „dzirdīgām ausīm” droši vien vairs nepietiks. Vajadzēs arī finansējumu. Jā, ir jāsavelk ciešāk jostas un no daudzām lietām ir jāatsakās. Starp šīm daudzajām lietām var minēt milzīgo ierēdņu armiju, gaismas pilis, ambiciozus militārus projektus, jau iepriekšējo ministru laikā ieplānotos baltos ādas dīvānus un citas lietas, bez kurām var iztikt. Taču starp šīm lietām nekādi nevar atrasties skolotāju algas. Šodien, kad tikai Rīgā pietrūkst 130 matemātikas, fizikas, ķīmijas, angļu un latviešu valodas skolotāju, skolu direktoriem nav vairs no kā izvēlēties. Jāpriecājas par katru atnācēju. Pie šādām algām pedagoģiskā jaunatne uz skolām nesteidzas un līdz tām nonāk tikai 9% no pedagoģisko fakultāšu absolventiem.
Mūsu premjers Ivars Godmanis intervijā LNT skaidro, ka algu paaugstinājums iespējams tikai uz budžeta deficīta rēķina un ka, palielinot šo deficītu, nebūs vairs iespējams noturēt latu. Nezinu, vai ar šo apgalvojumu viņš nav pietuvojies kriminālatbildībai, izplatot baumas par iespējamo lata devalvāciju, taču ir skaidrs, ka valdība stāv smagas izvēles priekšā - izvēles, kura nedrīkst tikt izdarīta uz izglītības rēķina. Rīgā pēdējo divu gadu laikā 800 skolēni pamatskolas atestāta vietā saņēma tikai liecību. Vai tas nenozīmē, ka „iesaldētas” pedagogu algas var nākotnē novest pie „atsaldētiem” skolēniem?
Ir skaidrs, ka vienkāršs pedagogu algu palielinājums nav vienīgais izglītības kvalitāti noteicošais faktors. Sava daļa darba būtu jādara arī IZM, kura gan vairāk sāk līdzināties nevis organiskai Latvijas izglītības sastāvdaļai, bet autonomai ierēdņu grupai, kuras galvenais uzdevums ir pašsaglabāšanās, atkaušanās no ārējiem ienaidniekiem un ceļošana pa pasauli uz nodokļu maksātāju rēķina (it kā pieredzes apmaiņā). Droši vien, ja uz mēness būtu vismaz viena skola, mūsu izglītības ierēdņi būtu jau to apmeklējuši.
Ne viss mūsu skolās ir slikti. Ir gan interesanti pedagoģiski atradumi, gan inovāciju projekti. Taču par to vairumā gadījumu ir jāpateicas tiem skolotājiem un direktoriem, kuri nezaudē savu entuziasmu pat zema atalgojuma apstākļos, nevis tiem 14 Izglītības un zinātnes ministriem, kuri līdz šim bez īpašam sekmēm ir darbojušies Latvijas izglītības lauciņā. Tieši tāpēc valsts nedrīkst taupīt uz pedagogiem, jo šajos laikos tikai viņi ar savu pašaizliedzīgo darbu skolās var kompensēt izglītības ierēdņu mazspēju.
Protams, gribētos paļauties uz to, ka no mūsu nodokļiem finansētā izglītības sistēma darbosies kā labi ieeļļots mehānisms un neprasīs no pašiem vecākiem nekādu papildus darbu. Diemžēl tas tā nav. Tāpēc, vēršoties pie vecākiem, es aicinu arī viņus aktīvāk iekļauties skolu padomju darbā, sadarboties ar skolotājiem, palīdzēt skolām gan morāli, gan (ja rocība atļauj) arī materiāli. Rezultāti neliks sevi gaidīt.