Viena no vārda „krīze” sākotnējām nozīmēm ir pavērsiens, kas iezīmē izšķiršanos. Taču no šādas izšķiršanās nav ne miņas, vērojama vien jezgaina rosīšanās, stumdīšanās šurpu turpu. Savulaik latviski šādu stumdīšanos apzīmēja ar vārdu, kas patlaban nez kāpēc tiek uzskatīts par nepiedienīgu, proti, pišanās. Lietojot šo vārdu šaurākā nozīmē, var vien jautāt — kurš kuru?
Otra sākotnēja nozīme ir spriedums. Līdz ar to arī likumsakarīgs jautājums — kas ir noteicis šādu spriedumu? Vai tas ir pašu lolojums, vai arī citu pieņemts lēmums? Pat ja tas ir citu rokudarbs, vēloties noskaidrot, ar ko šāds eksperiments beigsies, valdībai pirmām kārtām un galvenokārt ir jāsniedz norēķins sabiedrībai. Taču dzīvē ir vērojams kas pilnīgi pretējs. Turklāt vērts padomāt, vai ļaušanās kļūt par izmēģinājuma objektu nebeigsies letāli.
Trešā sākotnējā nozīme ir nesaskaņa, strīds. Strīds, protams, nav nekas patīkams, un to cenšas novērst. Kā tad to cenšas novērst? Vienkārši — apvārdojot, aizgainot. Tāpēc laikam arī tiek lietots vārds „dižķibele”. Ķibele — šķērslis, kavēklis, kaut kas tāds, kas kavē, klupina. Tā tas varētu būt, ja vien Latvijā būtu skaidrs mērķis. Pagaidām šāds mērķis ir tikai budžeta saķimerēšana. Dižķibeles piesaukšana ir vien ķibelēšana, proti, iesaistīšana nepatikšanās. Cita vārda „ķibele” nozīme — palikt karājamies. Uz šādu karāšanos norāda arī visdažādāko reformu nepieciešamības piesaukšana. Jo reformēt nozīmē atgūt formu. Vai tad iepriekš šī forma ir bijusi?
Krīze kā nesaskaņa gan Latvijā pastāv. Un pirmām kārtām tā ir nesaskaņa starp vārdiem un darbiem. Runāts tiek viens, bet darīts — kaut kas cits. Solīts tiek viens, taču īstenota tiek kāda pēkšņi galvā iešāvusies domele. Tiek muldēts, ka nepieciešama izlēmīga rīcība, taču tās vietā vērojama muļļāšanās un minstināšanās, ko pārtrauc kāda lēkmjveidīga izdarība. Nevilšus rodas jautājums — vai tie, kas sevi dēvē par politiķiem, maz saprot notiekošo? Daudzinot atbildību, tie, šķiet, tomēr neprot un varbūt pat nespēj būt atbildīgi. Šī bezatbildība izpaužas kaut vai tajā, ka prot vien atņemt un graut. Bet graušana izpaužas vismaz divējādi. Tā ir valsts pārvaldes graušana, aizstājot to ar savu „čomaku” būšanu, kuri nu „reformas” gaitā tiek bīdīti šurpu turpu. Tā ir tiesiskās paļāvības graušana, vietā liekot laupītājbandu likumus un tikumus.
Nav jēgas noliegt nebūšanu pastāvēšanu. Taču tās nevar novērst ar vārdošanu, aizgainīšanu vai muļļīgu minstināšanos. Tās nevar novērst ar bīdīšanu un stumdīšanos. Nepieciešama skaidra un precīza izpratne, kas vienīgi arī nodrošina pareizu rīcību. Pretējā gadījumā palikšana ār-prāta pasaulē ir garantēta. Un tas nu gan nav prāta darbs, ja vien, protams, ir prāts.
Nebūšanas nav dabas katastrofa. Tās nav arī kāda dieva sods. Un tas nozīmē, ka tām ir cēloņi un kāds ir atbildīgs par to pieļaušanu. Sociālais uzkrājums tāpat vien nepagaist. Tāpat vien kaut kāda privāta banka netiek glābta. Uzskaitījumu var turpināt, taču atbilde jau tāpat ir skaidra. Atbildība pienākas Latvijas valdībām, parlamentam un Latvijas Bankai. Bet ne jau institūcijas ir atbildīgas, tajās darbojas (kaut vajadzētu strādāt) noteikti indivīdi. Ja viņi būtu goda cilvēki, tad uzņemtos atbildību. Taču gods, godīgums laikam nav cieņā, turklāt laupītājbandās pastāv citi goda kodeksi. Tomēr nevajadzētu aizmirst arī katra paša līdzatbildību. Izraugoties par savu pārstāvi kādu kretīnu, velti cerēt uz labu rezultātu.
Šie ir tikai daži jautājumi (nereti gan izteikti apgalvojuma formā), par kuriem diskutēs Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā „Krīze: samelstais un faktiskais?”. Zīmīgi, ka daža laba atbildīga persona atrada visdažādākos aizbildinājumus, lai šajā diskusijā nepiedalītos. Toties sarunā piedalīsies deputāts Aigars Štokenbergs, žurnālists Juris Paiders un ekonomikas ministrs Artis Kampars. Diskusija notiks šā gada 10. septembrī (sākums plkst. 16.00) Eiropas Savienības mājā, Aspazijas bulv. 28, Rīgā, 2. stāva konferenču zālē.