Dziesmā un arī “Frost/Nixon” filmā runa ir par kara laikā vai tūlīt pēc kara dzimušo paaudzi, kuru Rons Inglharts (Inglehardt) nosauc pretstatā šodienas post - materiālajai paaudzei par materiālistisku. Filma ir dokumentāls pētījums par Deivida Frosta (David Frost) interviju, kad žurnālistu komanda piespieda ar savu mājasdarbu naudas kārajam prezidentam Ričardam Niksonam (Richard Nixon) intervijas laikā atklāt, ka viņš prezidenta amatā ir darbojies pretlikumīgi, proti, ka Niksons nav demokrātisks! Šajā filmā var atrast daudz izteiksmīgu līdzību ar šodienas Latvijas politiķu nedarbiem, un paredzu, ka šī filma nākotnē kalpos par mācību materiālu žurnālistikā. Patiesībā jau šodien filma varētu kalpot par palīgu Latvijas TV žurnālistiem, šādi neļaujot Latvijas politiķiem savās intervijās labākajā gadījumā “neuzkārt skatītāju ausīm iepriekš sagatavotas makaronu virtenes”, vai sliktākajā gadījumā liegtu politiķiem piebārstīt ēteru ar vulgāru demagoģiju.
Demagoģiju parasti cenšas pielietot “tautiski” politiķi, kuri paģērējot aizstāvēt vēlētāju intereses ierasti nespēj nonākt tālāk par personisko interešu nodrošināšanu, jo zināšanas un pieredze par īsu. Vairākums šodienas Latvijas valdošo ir cēlušies no salīdzinošā padomju trūkuma, un tāpēc ir jo amizanti novērot, kā šodienas politiķi līdzīgi puikām salīdzinot savus krāniņus cenšas pārspēt viens otru ar dārgāku vāģi, māju, jauna sievu un tml. Pašizglītošanās, neskarta daba, miers pasaulē, un citas post – materiālas vērtības Kalvītim, Šķēlem, Šleseram vai Lembergam ir svešas, jo viņi uzticas karaļu/mafiju dinastiju veidošanā pārbaudītam sauklim: “caur varu uz naudu, jeb, caur naudu uz varu”... .
Ar iepriekš nosauktajiem “diegiem demokrātiju neiesēsi”, un šodienas Latvijā ir pamatotas bažas par valsts iekārtas nespēju “iedarbināt demokrātisku kultūru”. Čikāgas Universitātes mācībspēks Harolds Lāsvels (Harold Lasswell) pēc pētījumiem par propagandas ietekmei uz Otrā pasaules kara iznākumiem turpināja analizēt valdību spējas veicināt demokrātisku normu un kultūras nostiprināšanos sabiedrībā. Lāsvels uzskatīja, ka demokrātiski ievēlētai valdībai nostiprinot tiesu varu un nodrošinot varas dalīšanas principu ievērošanu ir iespējams padarīt sabiedrību demokrātiskāku. Par “tipiskiem demokrātiem” Lāsvels uzskatīja personas apveltītas ar sekojošām īpašībām: a) tie ir paškritiski (ar atvērtu ego); b) spējīgi dalīties vērtībās ar pārējiem sabiedrības locekļiem; c) orientējas dažādās kultūrās; d) uzticas sabiedrības viedoklim; e) un visbeidzot tie ir salīdzinoši atbrīvoti no bailēm. No Latvijas “valdošā zieda” paškritiku nav sanācis dzirdēt, jo savādāk A. Kalvīša valdība būtu atkāpusies jau pēc “grābstīšanās ap drošības likumiem”. Spējas dalīties vērtībās ar pārējiem sabiedrības locekļiem ir palikušas vien pingvīnu marša līmenī, un orientācija dažādās kultūrās ir vienkārši “nothing special”. Uzticība sabiedrības viedoklim diemžēl aprobežojas ar tās nosaukšanu par kvaukšķiem, un “valdošā zieda” atbrīvotība no bailēm izpaužas ministru pēdējā laika paziņojumos par viņiem izteiktajiem draudiem.
Pēc neatkarības atgūšanas no padomju trūkuma izaugušie Latvijas demokrāti nav spējuši ierobežot idiotu (pašlabuma meklētājs, grieķu val.) nākšanu pie varas. Paziņojumi par jauna sabiedrības foruma dibināšanu ir iedrošinoši, jo acīmredzot vēl ir demokrāti Latvijā! Tāpēc nobeigumam tik vien, kā ieteikums foruma organizētājiem – jau sākumā centieties atšķirt tipiskos demokrātus no pašlabuma meklētājiem.