Latvijai vajadzīgas īstas partijas

Protams, programmās teorētiski ir iezīmēta labēja vai kreisa, liberāla vai konservatīva politika, bet patiesībā tas liecina vienīgi par to, vai partija vairāk rēķinās ar savu vēlētāju tautību, labklājības līmeni, vai pat reliģiski pārliecību. Godīgi gan jāatzīst, ka arī šajā ziņā mūsu, vēlētāju prātos, valda savdabīga izvēle – nabagie bieži balso par bagāto partijām, laikam jau cerēdami, ka kāds karalis visus vedīs saulītē, jo viņam, lūk, tagad naudiņas pietiek, tad nu kaut ko atmetīs arī mums. It kā valsts kā institūcija nebūtu radīta tās iedzīvotāju interešu vārdā, bet būtu domāta atsevišķu personu dēļ, kuras par mums var iežēloties, ja tām ir labs prāts. Tāpat arī pie mums apzīmējums : „kreisa partija” vienmēr pirmām kārtām asociējas ar partijas biedru tautību un nacionālajām interesēm, nevis ar konsekventu sociālo politiku. Godīgi jāteic, ka sirds dziļumos esmu liberāli noskaņota, tomēr nekad neesmu slēpusi pārliecību, ka Latvijai ir vajadzīga vismaz viena kreisa, sociāldemokrātiska partija. Kādēļ? Tādēļ, ka laikā, kad valsts, kā ātri braucošu mašīnu kolonna pa galveno automaģistrāli lielā ātrumā drāžas uz priekšu, ceļa malā tiek atmesti un bieži vien arī iznīcināti valsts iedzīvotāji. Kādam būtu jāatgādina, ka arī visi pārējie, tie, kas nebrauc šajā kolonnā, ir cilvēki ar savām tiesībām un vajadzībām. Diemžēl Latvijas sociāldemokrātu partijā – kā vakar trāpīgi izskanēja Dombura TV raidījumā – ir pulcējies daudz netalantīgu un negodīgu cilvēku, kas izmanto sociāldemokrātu vārdu, bet kuru intereses lielāko tiesu ir savtīgas. Es, protams, nerunāju par daudziem partijas ierindas biedriem vai atsevišķiem” īpatņiem”, kuriem reālas teikšanas partijā nav – tāpat kā daudzās citās partijās. Aigara Štokenberga kreisās partijas piedāvājums ir vajadzīgs, pat neatkarīgi no tā, vai viņa izvēli noteikusi iekšējā pārliecība vai laba konjunktūras izpratne. Galvenais būs topošās partijas spēja un vēlme ne tikai uzrakstīt daiļskanīgu programmu un solīt vēlētājiem dažādus labumus, bet ilgtspējīgs un ekonomiski reāli pamatots rīcības plāns. Gluži tāpat ir vajadzīga partija, kurai ir stingri vērtību kritēriji, bet galvenais – spēja un prasme tos īstenot. Bez ideāliem politikā nebūtu ko meklēt, tomēr reālajā dzīvē ar pārliecību un mirdzumu acīs vien nepietiek. Tādēļ abi topošo partiju – Štokenberga un Kalnietes un Kristovska – piedāvājumi priecē. Tie palielinās konkurenci, liks vecajiem politikas spēlētājiem saspringt. Atliek cerēt, ka vēlētāji tuvākajos gados tiešām rūpīgi vērtēs nevis tikai personālijas un garšīgus solījumus, bet domās par to, kas rakstīts programmās un kā to ir iespējams īstenot. Katrā ziņā, šķiet, ka vēlētāju izvēle būs pietiekami plaša, ja vien pietiks spēka nevadīties tikai no emocijām.