Latvijas izglītība – vai ir izeja no purva?

Līdz šim, privāti runājot, nav izdevies sastapt skolotāju, kurš būtu teicis kaut pāris labu vārdu par mūsu izglītības sistēmu kopumā. Manis paša iespaids, protams, nedaudz pārspīlējot, (tas ir nepieciešams, lai lietas nedaudz skaidrāk iezīmētu), ir sekojošs – bezgalīgo izglītības reformu gaitā esam Latvijas izglītības sistēmā iekļāvuši daudzas neatbilstošas lietas, vienlaikus nespējot saglabāt tās labās lietas, kuras bija pat iepriekšējā sistēmā. Bez tam, joprojām nav atrisināts ne skolotāju samaksas, ne sagatavošanas jautājums. Tāpat, ir nebeidzamas problēmas ar materiāli tehnisko bāzi, sākot ar telpām un beidzot ar mācību līdzekļiem. Bet, varbūt visu pēc kārtas, tik cik to atļauj šī raksta lielums. Pirmkārt, runājot par skolēnu situāciju skolās, cita starpā ir jāpiemin, ka skolas neapmeklē pāri par 20 tūkst. bērnu, sekmes ir vidēji ievērojami zemākas nekā vidusmērā Eiropā. Kur ir iemesli? Domāju, ka problēma meklējama gan mācību programmās, gan arī hroniskā skolotāju trūkuma dēļ skolās. Par pirmo runājot, skolēni kopš pirmās klases ir pārslogoti ar it kā vajadzīgu, sarežģītu, dažreiz pat akadēmisku programmu izpildi, kas attiecīgam vecumam nav atbilstošas. Piemēram, nav tādas skolu programmas Skandināvijā vai Vācijā, kur 1.klases vidū skolēnam būtu jārēķina 100 apjomā, tai skaitā ar nezināmajiem. Teksta uzdevumi bieži atgādina interneta žargonu, kur iespējamas dažādas interpretācijas, bet tikai, šķiet, Izglītības ministrijas ierēdņiem, ir zināma pareizā pieeja šo uzdevumu risināšanā. Tāpat, nav saprotamas, tā saucamās, "projektu nedēļas", kas tiek attiecinātas uz visām klasēm, neatkarīgi no vecuma un izpratnes. Vecākajās klasēs, datoru zinībās māca risināt globālus, E-lietu ministrijas kompetencei atbilstošas problēmas, bet uz novecojušās datoru bāzes nespēj iemācīt ikdienā lietojamās programmas. Mācību literatūra ir kļuvusi par ienesīgu biznesu, bet apšaubāmas kvalitātes metodiskā literatūra atšķiras gan starp skolotājiem, gan skolām. Tās galvenais devums ir vecāku naudas maku tukšošana. Šie ir tikai piemēri, uzskaitījumu problēmām varētu turpināt. Kas attiecas uz skolotājiem, tad arī šeit nav skaidrs, kā ministrija vēlas sagatavot un motivēt jauno skolotāju maiņu, jo drīz nebūs kam skolās mācīt. Dažs labs neoliberālo reformu īstenotājs joprojām nav sapratis, ka skolotājs ir ne tikai vidusšķiras simbols, bet no skolotāja/jas ir atkarīga mūsu jaunā paaudze. Jā, tiek apgalvots, ka skolotāji nopelna daudz labāk nekā 10 gadus atpakaļ, bet šī nauda ir pieaugusi kopā ar slodzi. Reti kurš skolotājs strādā mazāk par 2 slodzēm, tādejādi nopelnot iztikai, bet radot pārslodzi sev un bērniem (!), un atrakstoties izglītības birokrātiskajām prasībām ar kaudzi nevajadzīgu papīru, kuri tā jau atņem daudz ,patiešām mācībām, izlietojamā laika. Rezultātā, skolotāja darba prestižs ir nonivelēts, skolotājs ir zaudējis vidusšķiras statusu un motivāciju. Skolēni saņem neatbilstošu izglītību no pārblīvētām programmām, kamēr dažas pārtikušas ģimenes, atšķirībā no mūsu iedzīvotāju vairuma, saprotot šo bezjēdzību, izglīto savus bērnus privātskolās vai ārzemēs. Bet ko darīt pārējai sabiedrības daļai ar mūsu bērniem un mūsu nākotni? Es domāju ir pienācis laiks pārvērtēt virkni lietu, kuras esam neveiksmīgi reformējuši pēdējo 15 gadu laikā. Sistēma ir būtiski jāvienkāršo. Skolotāji un skolēni jāatslogo no nevajadzīgas birokrātijas un sarežģītām mācību programmām. Algas tādā pašā apmērā būtu iespējams maksāt par vienu slodzi, tas neliktu skolotājiem un direktoriem izdomāt papildus lietas ar vienu mērķi, lai nopelnītu. Valstij ir jānosaka vienots, centralizēts metodisko līdzekļu komplekts un ar to jānodrošina skolēni. Protams, vienmēr paliks iespējas izmantot papildus literatūru, bet papildus vienam, obligātam komplektam, kas pieejams skolas bibliotēkā. Tie ir tikai daži piedāvājumi. "Sabiedrība citai politikai" būs gatava piedāvāt alternatīvu Latvijas izglītībā, lai skolotājam būtu motivācija strādāt savā profesijā pēc labākās sirdsapziņas un skolēni būtu apmierināti ar iegūtajām zināšanām. Mums, vecākiem, neko vairāk nevajag.