Latvijas politisko partiju sistēmiskais bankrots?

Nerunāsim te par vadoni, kura mums gluži vienkārši nav, bet gan par to, kādēļ un kā partijas mūs pievīlušas – varbūt kaut ko varam iemācīties priekšdienām. Analizējot, pārdomājot, gadu gaitā sekojot līdzi mūsu valsts dzīvei, esmu guvis pārliecību, ka nelaimju sakne meklējama divos virzienos. Pirmkārt te jārunā par to, ka pat lielākajās Latvijas partijās biedru skaits ir gauži niecīgs un līdz ar to pārstāv ļoti mazu Latvijas iedzīvotāju daļu. Ja nu kāda no partijām nonāk vadošā varas pozīcijā, tad bieži vien liela tās biedru daļa tieši un nepastarpināti piedalās valsts pārvaldē gan centrā, gan pašvaldību līmenī. Tas nozīmē, ka pamazām un neizbēgami partijas vadošie biedri sāk pārvaldīt valsti vai pašvaldību sev un pietuvinātajiem par labu, jo pārvaldes mehānismos neiekļauto partijas biedru ir pārāk maz, un viņu viedokļi vāji funkcionējošās iekšējās struktūras dēļ līdz „spicēm” tā arī nenonāk. Tā ir otra galvenā un līdz šim nepārvarētā it visu partiju nelaime. Tās rezultātā partijas biedri, kuri ir pie varas, lido gaisa balonā, kas pamazām ceļas arvien augstāk, prom no iedzīvotāju vairākuma vēlmēm un vajadzībām.

Piemēru pa šiem gadiem sakrājies ne mazums. Te tikai pāris no tiem. Latvijas ceļš sākotnēji bija spēcīgs un spējīgs veidojums ar intelektuālo potenciālu, programma ietvēra samērā skaidru un precīzu redzējumu. Tomēr ilgstoša atrašanās varas pozīcijās bez īstas atgriezeniskās saites radīja deformācijas ideoloģijā un negodīgumu darbībās. Summējoties tas pazudināja LC kā vērā liekamu spēku: partija kļuva vienkārši nevajadzīga.

Jaunais laiks augstumos uzlidoja galvu reibinošā ātrumā, pirms vēl partijas iekšējā demokrātija paspēja īsti izveidoties. Rezultātā  vēlētāju dotais pārliecinošais mandāts tika izniekots varas spēlēs, JL sašķēlās, un tikai tagad sāk atgūties. Tomēr patlaban vērojamā politiskā nihilisma radīšanā JL neveiksmēm bijusi liela loma – pieviltais vēlētāju entuziasms nesis rūgtus augļus.

Arī Tautas partija sāka ar ļoti pozitīvu Manifestu, kura principi tomēr samērā drīz pārvērtās par pliku tieksmi pēc varas un naudas. Kas notika tālāk, bijis redzams visiem. Un šo degradācijas procesu nespēja apturēt arī tas, ka TP rindās bija virkne gudru, varošu cilvēku. 

Jo vājāka ir partijas iekšējā demokrātija, jo lielāku lomu iegūst partijas vadītāju personiskās īpašības. Šajā ziņā gadu gaitā šajā ziņā esam bijuši liecinieki pārsteidzošām varaskāres, mantkāres un muļķības izpausmēm. Bet mehānisms, kurš to „nodrošina”, atkārtojies no reizes uz reizi: sabiedrisks viļņojums jaunas partijas dibināšanas posmā (viļņojums parasti tomēr nerealizējas lielā biedru skaitā), saite ar sabiedrību šajā laikā samērā cieša, tad „spices” izveidošanās, iekļūšana varas apritē, saite ar sabiedrību pazūd, un partija turpina eksistēt kā sevī noslēgta korporatīva vienība ar saviem sponsoriem, ”saviem” vadoņiem un „savām” vajadzībām, kurām, kā to esam redzējuši, ir maz sakara ar vēlētāju vēlmēm un vajadzībām. Mazās Latvijas un mazo partiju apstākļos šis mehānisms darbojas gluži kā fatāla, nepielūdzama likumība. Rezultātus izbaudām uz savas ādas. Un demokrātijas mums joprojām ir ne par daudz, bet gan par maz: es runāju par partiju iekšējās un ārējās darbības demokrātiskuma deficītu.

Partiju sistēma nekur nedarbojas ideāli, tomēr ir dažādi mērķtiecības līmeņi.  Piemēram, britu leiboristu partijā ir ap 200.000 biedru, ar partiju asociētajās organizācijās vēl krietni vairāk. No šī skaitļa skaidri redzams, kādā mērā un apjomā partijas vadība var gūt priekšstatu par plaša vēlētāju loka vēlmēm (iekšējā demokrātija leiboristiem darbojas labi, tiek vienmēr paplašināta). Esmu pārliecināts, ka patlaban Latvijas apstākļos, eksistējot ļoti nelielām korporatīva tipa partijām ar vāju iekšējo demokrātiju, ir puslīdz vienalga, kura no tām nonāk pie varas. Pat godīgākās, sākotnēji ar vislabākajiem nodomiem apveltītās, ātrāk vai vēlāk zaudēs saiti ar vēlētājiem un sāks realizēt „savas” darīšanas, nemaz nerunājot par tām, kurām jau sākotnēji ieprogrammētas valsts suverenitātei neatbilstošas ieceres.

Partiju apvienošanās? Varbūt pat vienīgais ceļš. Tomēr publiskā telpā pagaidām parādās tikai kaulēšanās par detaļām. Šajā sakarā citēšu žurnāla „The Economist” īso un precīzo definīciju: „Demokrātijā var eksistēt dažādas institūciju formas. Tomēr pati demokrātija nevar eksistēt bez atklātām, brīvām debatēm par vērtībām un principiem”. Ja parādīsies kopīgas vērtības un principi, tad vēl varētu būt cerība. Ja tas nenotiks, tad visas mūsu sīkpartijas un to apvienības plīsīs kā ziepju burbuļi. Un, diemžēl, izplēnēs arī mūsu sapnis par demokrātisku, suverēnu, rīcībspējīgu valsti.