Lietu un laika arheoloģe

Arī Katrīnas Neiburgas darbi lielā mērā pieder šādiem "gaisa baloniem", kas pabijuši daudz kur, bet Latvijā tos skatīt vienkopus līdz šim nav bijis izdevības. Tiesa, laikmetīgās mākslas orbītās iesaistītie šo to noteikti būs agrāk redzējuši — "sieviešu mākslas" projektā Sestais elements īrētā viesnīcā (2002), 2Show izstādē Viļņā (2002), Laikmetīgā mākslas centra projektā re:publika Rīgas pilsētvidē (2003) u.c. notikumos. Attiecināt terminu "retrospekcija" uz trīsdesmitgadīgu mākslinieci šķiet mazliet dīvaini, tomēr saturiski pietiekami precīzi. Arī par skatītāja komfortu padomāts — izbaudiet video ērtos auto sēdekļos! Neiburgas agrīnie darbi piedāvā komunikatīvu iejaukšanos īstenībā, kuras dokumentējums arī ir vienīgais paliekošais "mākslas darbs". Latvijas Mākslinieku savienības gada balvu par radošo sasniegumu novitāti ieguva Tējas sēne (2001) — kopā ar Pēteri Ķimeli un Kasparu Vanagu veidotā sociāli kritiskā kampaņa, kurā Coca-Cola invāzijai pretstatīts "paša audzinātais" mājas dzēriens. Izstādē demonstrētais video ļauj ielūkoties tējas sēnes audzētāju mitekļos, kas reizēm šķiet kā Jaunā Rīgas teātra hita Garā dzīve scenogrāfijas prototipi, un ieklausīties stāstos, kas dzimuši pirkšanas patērēšanas riņķa dancim paralēlās sfērās. Patērētājsabiedrības kritika asprātīgi un sarkastiski iemiesota arī inscenētā filmiņā Burvju lietas (2002). Redzot, ar kādu entuziasmu tiek likts lietā kataloga piedāvājums veiksmīgam piknikam pie dabas krūts (piemēram, keramikas varde — nokrišņu mērītājs, melna kaķa siluets ar spīdošām acīm, dzirdes pastiprinātājs, zobu pārbaudes instrumenti utt.), grūti novaldīt smieklus. Lietu "dumpis" filmiņas beigās, kad tās sāk īstenot savu burvju varu tiešā nozīmē — darīt, kas pašām ienāk prātā, protams, mērķēts uz mūsdienu patērētāju — lietu vergu, kas nemana, kā ar viņu manipulē reklāmas industrija. Tomēr — kur ir robeža starp muļķīgām un derīgām vai pat vajadzīgām lietām? Te laikam jāpiesauc visai trauslais, tomēr diez vai pilnīgi atmetamais veselā saprāta jēdziens. Milzums no mūsdienu cilvēka kārotajām lietām nekādi nav nepieciešamas izdzīvošanai, tomēr tām var būt liela loma priekšstatos par jēdzīgu un pilnvērtīgu dzīvi, kuri tomēr jāveido katram pašam. Meiteņu somiņu pētījums naktsklubu tualetēs (Kas meitenēm somiņās?, 2002) ļauj ieskatīties apmeklētāju dzīvesstilā un prioritātēs — no uzsvērti dārgo zīmolu demonstrētājām līdz maģijas savaldzinātām ezoteriskas literatūras fanēm. Komunikācija kā jaunrades metode ir pamatā arī projektam Satiksme (2003), kurā Neiburga iejutusies taksometra vadītājas ādā, miksējot savas sarunas ar klientiem un reālo sieviešu — taksistu vērojumus. Kolorīto tipāžu galerija (no jaunbagātniekiem līdz uzmācīgiem piedzīvojumu meklētājiem un zaļā pūķa apsēstajiem, kas neveikli mēģina apslāpēt ik brīdi izsprūkošos "mātes" vārdus) sniedz Pārdaugavas publikas nejaušu šķērsgriezumu, kam tālāk jādzīvo skatītāja pieredzes arhīvā. Dzīves vērojumu tēmu inscenētu videostāstiņu formātā turpina projekts Struktoru iela 23a (2006, tas tika īpaši veidots Madrides pasākumam Baltā nakts). Skatītājam tiek piedāvāts apmierināt kārdinājumu lūkoties svešos logos — mājas maketa mazītiņajos ekrānos notiek ikdienišķa dzīve, kurā ļaudis ierodas ciemos, strinkšķina ģitāru, smēķē, tup pie datora, darbojas virtuvē (vienā logā redzams arī meiteņu tusiņš ar pašas Neiburgas piedalīšanos). Tomēr neatstāj doma, ka svešā dzīve tā arī paliek noslēpums, kuru nekādi neatklāj personāžu rosīšanās savos dzīvokļos. Cilvēki dara to, to un vēl to… Bet kas no tā? Lūriķa instinkta atvēsināšanas gājiens? Svešo dzīvju neaizsniedzamība caurvij arī darbu Topoloģija nr. 29 (2007). Tajā kamera slīd pāri pamesta dzīvokļa drazu kalniem, ik pa brīdim rekonstruējot kādreizējo iemītnieku tēlus, kuri auklē bērnus, viesībās tukšo rasola bļodas, dejo, atvadās… Šis ir visai skumjš darbs, savā ziņā transformējot "burvju lietu" tēmu — valda pamestās un aizmirstās lietas, kas rosina māksliniecisko iztēli un arī skaudri norāda uz laika plūstamību un neatgriezeniskumu. Fotogrāfiju slidināšanas tehnika, kas ļauj radīt fizisku laika kustības ilūziju, izmantota arī darbos Solitude un Kroha (2005). Solitude uzbur brīžiem galvu reibinošu pieredzes gūzmu, kur ainas slīd dažādos virzienos, apstājas, turpinās no viena ekrāna otrā, tad pārtrūkst un sākas it kā no jauna. Ikdienišķas lietas, ikdienišķas skaņas, rīdziniekiem pazīstama ainava (5. tramvajs, Rīgas atbrīvotāju piemineklis) veido nepārtrauktu apziņas plūsmu, kurā skatītājs ielūkojas darba autores ikdienas kadrējumos. Droši vien vientulība beidzas, kad tas kļūst svarīgi un interesanti arī kādam citam. Savukārt draudīgo atdzīvojušos lietu motīvu turpina arī jaunais darbs Mērķis (2008) — tā centrā "mans dzīvoklis naktī, rotaļlietas, es un mans dēls". Lienošā rotaļtrieciennieku armija, kā noprotams, simbolizē neseno agresīvo viedokļu izvirdumu kailā Pinokio plakāta lietā. Bet spēles ar dzejas tēlu atbilstību nolupušas sienas apmetuma rakstos saskatītajiem veidoliem īsteno senos Leonardo da Vinči padomus jaunajiem gleznotājiem — pētiet plankumainas sienas, akmeņu dzīslojumu, pelnus un mākoņus, kas viss iedvesmo jaunā radīšanai — arī "poētiskā konceptuālisma teritorijā", kā Neiburgas māksliniecisko "adresi" nodēvējusi Solvita Krese jaunās izstādes katalogā.