Tie, kas bijuši arhīvā, lai kaut ko vairāk uzzinātu par savas dzimtas saknēm, zina, kāds priecīgs satraukums pārņem, uzzinot māju nosaukumus, kas saistīti ar dzimtas likteni. Es esmu to piedzīvojusi, kad rakstīju grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. No vecāku stāstiem es zināju tuvinieku vārdus un uzvārdus, bet manā iztēlē tie bija tādi nekonkrēti, aptuveni. Kā cilvēki no nekurienes. Tajā brīdī, kad uzzināju māju nosaukumus, kuros viņi bija dzimuši, dzīvojuši un miruši, mana iztēle atdzīvojās. Viņi ieguva asinis un miesu, jo bija piesaistīti kādai konkrētai un vienvietīgai vietai Latvijā. Pēcāk ar aizrautību un smeldzi meklēju šo māju atrašanās vietu senās pagastu kartēs un tad braucu turp. Kas tā bija par sajūtu stāvēt pie laukā, kur reiz bija atradušās Dižnodupju mājas, kurās bija dzimusi mana vecvecmāmiņa Lība! Likās ka īpaša enerģija ienāk manī, jo šajā vietā bija kāda daļiņa no mana pirmsākuma.
Var jau izdomāt dažādus attaisnojumus, kāpēc ciematos jāaizstāj māju nosaukumi ar numuriem - būs ērtāk strādāt pastniekiem , vieglāk iekasēt un sistematizēt nekustamā īpašuma nodokli utt. Taču kurp tas mūs aizvedīs? Vai ērtības labad nesekos arī numuru ieviešana lauku apdzīvotās teritorijas ? Tad pazustu arī Dzilnas, Asni un Eglītes…
Nākošpavasar Alsungas Magonēs esmu sarunājusi mūsu dārzam pujeņu stādus. Tos iekopusi vēl kaimiņienes Mārītes māte un droši vien turpinās kopt bērni. Tās ir Magoņu pujenes nevis 18 vai 23 numura pujenes.
Numuriem nav biogrāfijas. Nosaukumiem ir. Kāpēc mēs gribam padarīt nabagāku mūsu zemi?