Māksla dzīvajiem, māka dzīvot

Šķiet, Gebelss atgriezies pie trīsgadu mākslas skates idejas autora, leģendārā operžanra reformatora un menedžmenta ģēnija Žerāra Mortjē (sk. interviju portālā www.kulturasdiena.lv) vadītā starptautiskā festivāla pamatdomas - kā no jauna iedvest dzīvību šajā cilvēciskai saskarsmei caur mākslām «nelabvēlīgajā» vidē - vienā no galvenajiem Vācijas ogļu un metāla ieguves reģioniem Ziemeļreinā-Vestfālenē ap Dīsburgu, Eseni, Bohumu, Gladbeku, Botropu, no kuras līdz ar ražošanas apsīkumu XX gadsimta pašā izskaņā pamazām sāka ne tikai aizplūst cilvēki, bet arī draudēja fiziskā «nebūtībā» sabrukt ievērojamas gadsimta sākuma arhitektoniskās būves - gigantisku mērogu metālpārstrādes fabriku un akmeņogļu ieguves šahtu komplekss, kurš galu galā ne tik sen - XX gadsimta pirmajā pusē - simbolizēja Vācijas varenību.No nelabvēlīgas - perspektīvaTomēr francūzis Mortjē ar aktīvu šīs pavalsts vadības atbalstu paveica brīnumu - viņa bezkompromisa programma - tikai augstākā kvalitātes līmeņa māksla bez jelkādas popsīgas izdabāšanas masu gaumei - nostrādāja. Rūras triennāle pa šiem gadiem ir ne tikai «piesējusi» reģionam pasaules mēroga mākslas eliti (šeit tapuši īpaši triennālei gatavotie Arianes Mnuškinas, Pītera Bruka, Bila Vaiolas, Patrisa Šero, Iļjas Kabakova, Cecīlijas Bartoli, Alvja Hermaņa u. c. specprojekti), bet reāli atgriezusi dzīvību reģionā - kopš RT dibināšanas 2002. gadā Rūras baseina infrastruktūra ir jūtami uzplaukusi un audzis pat iedzīvotāju blīvums. No ekonomiski nelabvēlīgas vides Rūra kļuvusi par «perspektīvu vietu», liecina socioloģija. Nerunājot nemaz par restaurētajām «smagās industrijas katedrālēm» - tēraudlietuvēm, šahtu labirintiem un citiem iespaidīga izmēra ražošanas angāriem, uz kuriem kā eksotiskiem jūgendstila arhitektūras monstriem muzejiem, tagad lieliski aprīkotām, pilnībā renovētām izstāžu, koncertu un izrāžu vietām, ļaudis plūst no visas Eiropas.Katrs, kas pabijis Bohumas Simtgades hallē (Jahrhunderthalle), Esenes PACT Zollverein, Gladbekas Maschinenhalle Zweckel vai Turbinenhalle un Maschinenhaus Esenē, sapratīs, par ko šis stāsts ar neslēptu sajūsmas garšu - ja Rīgā būtu kaut viens šāds atjaunots industriālais grausts (iztēlojieties Spīķeru koncertzāli, bet vismaz desmit reižu dižākā apjomā!).Garīgās vertikāles meklējumiTaču par konkrēto - šī gada RT programmu. Gebelss - kurators - provocē ne mazāk, kā paša izrādes radot (der zināt, ka Heiners Gebelss ir diplomēts sociologs, profesionāls mūziķis plus studējis arhitektūru, ieguvis vairākas Grammy balvas mūzikas industrijā un divreiz atzīts par vācvalodas zemju labāko teātra režisoru!), - RT pusotru mēnesi «dedzinās» ar pasakainu piedāvājumu mūzikas, dejas, teātra un vizuālo mākslu gardēžiem.Dzīvo opergleznu klasiķis Bobs Vilsons savā soloizrādē, papildinātā ar jauna poļu videodizainera stundu ilgu performanci, interpretēs XX gadsimta modernās mūzikas atslēgfigūras Džona Keidža grāmatu Lekcija par Neko. Tūkstošvietīgajā Simtgades zālē sešreiz izrādīs Keidža kanonisko darbu Europeras 1 un 2, - definētu kā «128 minioperu komplekts 32 skatuves ietērpos» -, kurā galveno sieviešu partiju, citstarp, dziedās rīdziniekiem labi zināmā Asmika Grigorjana, bet diemžēl visas izrādes jau pilnībā pārdotas. Itāļu teātra ekstrēmists Romeo Kastelluči ar savu Svētā Rafaēla biedrību Stikla pūšanas hallē pirmizrādīs jaunu projektu FOLK, Roberts Lepāžs - jaunu izrādi Pīķi no cikla Kāršu spēle. Skatītājiem tiks demonstrēts, iespējams, patlaban visavangardiskākās pasaules horeogrāfes Annes Terēzas Kērsmakeres jaunais uzvedums Viesmīlis, kā arī ATK vadītās trupas ROSAS sadarbības projekts ar Bjorka Šmelcera unikālo vokālo grupu graindelavoix - izrāde saulrietā Čezena (viens no Aviņonas festivāla 2011 hitiem). Visus nosauktos darbus vieno kāda intensīva garīgās vertikāles meklējumu prasība.Es gribētu mazdrusciņ vairāk pastāstīt par izrādi, kas, manuprāt, arī RT kontekstā ir «ārpusrāmju» mākslas darbs - šokējošs, riskants, savā ziņā emocionāli baiss un tomēr - ar absolūti tīra cilvēciska līdzpārdzīvojuma efektu.Jau septiņus gadus starptautiski slavenais franču horeogrāfs Žeroms Bels Cīrihē vada paša dibināto Disabled theatre jeb Invalīdu teātri HORA. 11 aktieru - cilvēki ar Dauna sindromu. Viņi dejo, dzied un tēlo. Pats Bels, HORA dēļ pamezdams veiksmīgu dejotāja un horeogrāfa karjeru Parīzē un Amsterdamā, konstatējis: «Šie cilvēki un viņu spējas pilnībā mainīja manu dzīvi un izpratni par to, kas dejošanā un teātrī vispār ir spējas jeb talanti.»Tikai, dieva dēļ, nesāciet moralizēt par pārtikušās Rietumu sabiedrības iedresēto politkorektumu, līdzcietību pret minoritātēm un rotaļāšanos ar cilvēku tolerances robežām.Šķiet - ar ko gan mani var pārsteigt «aktieris», kurš ar grūtībām prot izrunāt pats savu vārdu, vai «aktrise», kura vienlaikus nespēj koordinēt savas roku kustības? Bela know-how izrādē ar vienkāršo nosaukumu Disabled (Ierobežotais? Salauztais? Kroplais? Nepilnīgais?) ir elementārs - viņš uz skatuves kopā ar aktieriem mācās dzīvot - pastāstīt sev un citiem (mums), ko viņš neprot, ko - māk, kas ir grūti, kas - sanāk. Tad kopīgi ar daunīšiem aicina visus dejot, izvēloties mūziku, kas visvisvairāk patīk. Un tā tālāk.Pusotru stundu «mēs», veselie un veiksmīgie, vērojam, kā šķietami elementārajā vingrinājumu sistēmā parādās aizvien vairāk fantāzijas un pārsteiguma - apmēram tā, piemēram, es iedomājos kaut vai pats sevi vai kādu sev dārgu cilvēku, ja viņu (nedod Dievs!) būtu piemeklējis insults vai tikusi amputēta kāda maņa vai orgāns/loceklis. Un pēkšņi šis cilvēks - vai varbūt tu pats - sāk runāt vai kustināt kāju īkšķus… Kaut kā šaušalīgi un vienlaikus ar tik milzīgu cerību.Pilna programma: www.ruhrtriennale.de.