Dzīvu prezidentu visai tuvu biju redzējusi jau agrāk. Sākot savas darba gaitas Dienā 1993.gadā drīz vien no kultūras ziņu reportiera un Dziesmu svētku aprakstītājas pārkvalificējos par politikas ziņu reportieri un Saeimas darba aprakstītāju. Tas bija ap to laiku, kad ievēlēja atjaunotās republikas pirmo prezidentu Gunti Ulmani. Devos kopā ar viņu pirmajās vizītēs pa Latviju.
Tad darba un dzīves gaitas mani aizveda uz Maskavu, vēlāk uz Igauniju. Tur mūs pārsteidza ziņa, ka par prezidenti ievēlēta Vaira Vīķe-Freiberga. Igauņu mediji nebeidza vien viņu saukt par «tumšo zirdziņu» politikā un, citējot dažus latvju politiķus ar īsu atmiņu, nebeidza atgādināt, ka Latvijā taču neviens par viņu neko nezinot.
Latvijas prezidenta kancelejā noskaidrojusi, ka neviens igauņu medijs tā arī nav izrādījis interesi par jauno kaimiņvalsts galvu, uzrakstīju igauņu lielākajam laikrakstam Postimees niknu rakstu par to, ka ar savu nezināšanu un neieinteresētību nav jālielās. Es V.Vīķi-Freibergu ļoti labi atceros kaut vai no pusaudžu gados redzētās Anša Epnera filmas par pasaules latviešiem, kur viņa īpaši iespiedās atmiņā ar savu spītu un viedumu. Deviņdesmito gadu sākumā studiju laikā Kultūras akadēmijā, kad profesore Vīķe-Freiberga lasīja lekcijas, tajā dienā visas pārējās lekcijas bija atceltas, un kopā ar studentiem viņā klausījās arī mūsu pašu profesori. Plauktā mājās mums bija arī laikmetu griežos iznācis Saules dainu sējums.
Mana raksta tulkojums man nezināmā veidā bija sasniedzis prezidenti, un liels bija mans pārsteigums, pēc kāda laika saņemot no Rīgas pils aploksni ar prezidentes pašrocīgi rakstītiem sirsnīgiem pateicības vārdiem. Vēlāk prezidente ne reizi vien ciemojās Igaunijā un arī Ņujorkā, kurp devāmies no Igaunijas.
Ņujorkā esot, mūsu ģimeni jau bija papildinājusi meita Tīna, kurai sastapšanās ar prezidenti vismaz reizi gadā jau bija kļuvis par zināmu rituālu. V.Vīķe-Freiberga uz Ņujorku brauca vienmēr rudenī uz ANO Ģenerālās asamblejas sesiju. Citugad arī biežāk. Pieņemšanā vēstniecībā vienmēr klāt bija arī Tīna, un no katras tādas tikšanās mums ir palicis pa bildei ar prezidenti.
Pirms diviem gadiem pārbraucot mājās uz Latviju, Tīna ne reizi vien teica, ka gribētu iet uz pili un satikt prezidenti. Tāda izdevība viņai radās šopavasar, kad viņas tētis bija ar Atzinības krustu apbalvoto vidū pasākumā Rīgas Latviešu biedrības namā. Jau nedēļu pirms tam Tīna bija uzzīmējusi zīmējumu – ar pildspalvu un drošu roku uz baltas lapas uzvilkusi pili, prezidenti pie pils, un uz krūtīm uzlīmējusi viņai mazu sarkanu sirdi. Uzraksts vēstīja vienkārši un skaidri – Vairai no Tīnas. Triju stundu garās apbalvošanas ceremonijas laikā Tīna cītīgi žņaudzīja rokā zīmējumu, kamēr tas brīdis bija klāt, un viņa ar savu apsveikumu varēja mesties prezidentes apskāvienos. Tieši tā, vienkārši un sirsnīgi.
Kad Latvijā pārvēlēja prezidentu, Tīnu laikam tā arī nepārliecināja mana atbilde uz viņas jautājumu, vai tad par prezidentu var būt arī vīrietis? Tīnai prezidenta amats un institūcija vēl ilgi saistīsies ar viņas vecmāmiņas gadagājuma sievieti, kurai var uzdāvināt savu zīmējumu un pieglausties. Tāda ir mūsu ģimenes prezidente.