Māris Subačs mākslā ienāca ar paaudzi, kas sevi pieteica 1980.gadu vidū, perestroikas laikā, kad mākslinieki ar azartu piedalījās brūkošās PSRS kritikā. Leģendāras ir mākslinieku grupas LPSR-Z (Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks, Vilnis Zābers) izstādes un akcijas šajos gados. Sociāla aktivitāte, nonkonformisms, pirmie konceptuālisma eksperimenti raksturo laikmetu un arī Māri Subaču divdesmit gadus atpakaļ. Tomēr periodā līdz mūsdienām mainījusies mākslinieku vieta un pozīcija attiecībā pret savu laiku. 20.gadsimta 80.gadu krāsainos, ekspresīvos linogriezumus nomainījis minimālisms. Tīra līnija, vienkāršots, shematisks zīmējums un ļoti ietilpīgs teksts. Plašākai sabiedrībai Māris Subačs ir pazīstams ar daudzām grāmatām, kuras viņš veidojis kopā ar mācītāju Juri Rubeni. „Paskaties! Pasakas par Dievu un pasauli lieliem un maziem“, „Dievs ir tepat. Pirmā iepazīšanās ar kristietību“ (1997), „Viņš un viņa. Stāsti par mīlestību“, „Ceļš uz Emavu. 365 pasakas pārdomām katrai gada dienai“ (1998), „Debesu ainavas“ (2003) u.c. – pavisam līdz šim 16 grāmatas, kas runā par Dievu, pasauli un cilvēku tajā.
Māra Subača izstādē Plakāti un domas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā tiek eksponēti plakāti. Tomēr tie nepilda plakāta reklāmas funkcijas. Māksliniekam ir savs viedoklis par šo mediju, kurā viņš ar panākumiem strādā jau vairākus gadus. „Manu plakātu rašanās nav saistāma ar komerciālās mākslas, reklāmas vai kādu citu totalitāru mērķi. Šie plakāti izstaro idejas, šo paņēmienu gan lieto arī komerc- un totalitāros nolūkos. Bet plakāti var radīt arī filozofiju, dzeju un attēlot Dieva ideju. Mākslinieka gars ir medijs, kam svarīgas idejas, ne jau dekoratīvas papīra lapas. Mēs tos varam saukt par filozofiskiem plakātiem. Tie var būt meditācijas objekti un ietvert kosmisku filozofiju vai mistēriju.“
Izstādē eksponēta gandrīz 40 plakātu kolekcija. Katram darbam ir dota atšķirīga skanīga, intensīva krāsa, kas rada vitālu, spirgtu sajūtu, dzīvespriecīgu noskaņu. Plakātu filozofija vēsta par šīs pasaules paradoksiem: „Pasauli vada ilgas pēc paradīzes, nevis progresa...“, „Cerības uz sauli piepildās biežāk nekā cerības uz naudu...“, „Visi, kas kaut ko saprot, ļoti miglaini izsakās, kas notiek...“. Gudrie, lakoniskie, kodolīgie teikumi kopā ar vientuļo cilvēciņu, kas ilgojas pēc tā, ko nevar dabūt, vienmēr mums izvilina smaidu. Tie ir atbruņojoši cilvēcīgi, vienkārši un patiesi. Cilvēciņš veido stāstu par mums pašiem, mūsu muļķību un gudrību vienlaikus.