Māris Subačs. Gaisma par brīvu

janvārim. M.Subačs (45) sevi mākslā pieteica 80.gadu vidū, būdams mākslinieku grupas LPSR-Z loceklis, kur bez viņa vēl bija nonkonformisti Vilnis Zābers, Vilnis Putrāms, Artis Rutks un Normunds Lācis. Subača 80.gadu ekspresīvos linogriezumus gan nomainījis minimālisms — tīra līnija, vienkāršots, shematisks zīmējums un filozofisks teksts, sava veida aforismi. Viņa ceļš uz filozofiski reliģiskiem darbiem ir personīgu un idejisku apsvērumu bruģēts: "Man ir licies, ka var reformēt to plakātu kultūru, kas bija 80.gadu beigās. Padomju Savienība vēl turējās, un plakātisti nopietni mēģināja iesmērēt politiskas idejas, ko diez vai var saprast ārpus padomju iekārtas. Kad tas viss sabruka, izzuda arī plakāti. Kādreiz cilvēki svētdienās negāja uz baznīcu, bet izstādi, jo māksla brīžiem bija ļoti nopietna." Reliģija Subača dzīvē ienāca pavēlu, un viņa reliģiskie darbi parādījās pēc 1995.gada. Personiskas nelaimes viņu rosināja meklēt mierinājumu. "Pēc kristīšanās pie Jura Rubeņa 1994.gada vasarā izjutu Dieva klātbūtni," stāsta Subačs. "Man kā profesionālam māksliniekam — es no 2.klasītes esmu jau zīmējis — radās jautājums, kā uzzīmēt neredzamu Dievu. Kaut kas smaržai līdzīgs vai gaismai, ko burtiski uzzīmēt nevar. Tā vienkārši ir domāšana pie papīra lapas. Kaut kādas ideoloģijas, komunisma vietā ielikt Dievu, lai nebūtu tukšums. Tos tekstus es jūtu kā Dieva darbību sevī." Gan zīmējums, gan teksts Subačam ir meditācijas objekts. Viņš skubina savus plakātus likt pie sienas, piemēram, kā dekorāciju birojā. Viņš pat iedod datnes ar plakātiem, lai tos izdrukāju un izmantoju pēc savas patikšanas. Subačs ir daudz lasījis par ikonām, pats mēģinājis ikonas zīmēt, arī izstādē redzams viens ikonai līdzīgs plakāts, kuru, viņaprāt, pareizticīgie ikonu zīmētāji droši vien noliegtu, jo viņiem tas liktos pārāk moderni. Viņu interesē ikonu uzstādījums — tas nav burtisks objekts, bet gars. "Gars staro nevis no tukšas lapas, bet zīmējuma. Dogmatiski Dievs reizēm ir tā baltā lapa. Bet balta lapa nestaro." Subačs ar savu politisko ievirzi nebija gluži pieņemams Mākslas akadēmijā, vēlāk arī no Rīgas Katehētikas institūta — katoļu iestādījuma — viņu izmeta. "Viņiem nepatika grāmata Viņš un viņa," stāsta Subačs. "Tagad esmu kaut kādas nezināmas konfesijas. Reizēm aizeju Ziemassvētkos uz Rubeņa baznīcu, bet pēdējo reizi biju katolis Sāpju Dievmātes baznīcā," viņš stāsta. "Varbūt bēdīgi beidzās mana dzīve baznīcā, bet es nenožēloju šo laiku." Mūsdienu Latvija, viņaprāt, ir uz pareizā ceļa un, par spīti grūtībām, viņš neredz iemeslu to kritizēt savos darbos. Dzīve šajā valstī ir jāpapildina ar garīgiem meklējumiem, lai varētu izturēt, ka veikalos ir daudz kā tāda, ko nevaram nopirkt. "Ir jābūt citai domāšanai, lai pietiktu ar mākoņiem debesīs. Tas varbūt bišķīt ir budisms, nevis kristietība," atzīst Subačs. Viņaprāt, cilvēkos ir mulsums no straujajām pārmaiņām, bet, ja ir reliģisks vai filozofisks pamats, skats uz pasauli ir pozitīvāks: "Esmu visu ko lasījis un daudz kam gājis cauri, un man jāatzīst, ka tas nav veltīgi. Gaisma taču spīd par brīvu, bet, ja meklē ko citu, tas ir jāpērk, un nevienam nav naudas. Tāpēc visi tādi sakaitināti.