Miglainas noskaņas Karostā

Šobrīd centrs ir slēgts finansiālas mazspējas dēļ. Taču noskaņas, ko raisa pati izstāde, ietiecas tālākā nākotnē, nevis atduras pret tās beigu dienu 31.janvārī. Mākslinieka Voldemāra Johansona elegantā un poētiskā estētika līdz šim Latvijā marginālo skaņu instalāciju mākslu darījusi saprotamāku un interesantāku plašākai auditorijai un līdz ar to arī perspektīvāku. Pirmajā salonam līdzīgajā gaišajā telpā aplūkojamas savdabīgā fotogrāfiskā tehnikā veidoti melnbalti attēli no instalācijas Gaisa straumes, kas pirmo reizi tika prezentēta 2007.gada rudenī Rīgā notikušajā skaņu mākslas izstādē Skan. Tie ir vienkārši, oriģināli un apbrīnojami skaisti — speciāli veidotajos ūdens akvārijos tika iegremdēts lielizmēra fotopapīrs, kas iemūžināja simetriskos un hipnotiskos ūdens musturus, ko ģenerēja akvārija vibrācijas. Paralēli vibrācijas tika ierakstītas ar zemūdens mikrofoniem. Izstādes runātīgā uzraudze K@2 laipnākajās tradīcijās apmeklētājiem piedāvā tēju, un mums ir laiks pavērot ūdens attēlus un ieklausīties skaņās, gaidot, kamēr ieradīsies Voldemārs Johansons, lai parādītu darbu blakustelpā. Viņš ar vieglu smaidu paziņo, ka svētdienās strādāt ir grēks, un dodas ieslēgt instalāciju. Ūdens tematika sasaista attēlus un zemūdens skaņas ar otru galerijā apskatāmo Johansona darbu — gaismas un skaņas instalāciju Varavīksne tumsas valstībā, kas uzstādīta piķa melnajā blakustelpā. Tajā zem augsta spiediena tiek izsmidzināts ūdens un rodas migla. Dažādajām miglas plūsmām dinamiski mijiedarbojoties, veidojas skaisti musturi, kurus lāzera stari padara redzamus. Darba ideja ir ģenerēt jaunu aptumšotās telpas uztveri miglas plūsmas, gaismas un gaisa temperatūras ietekmē. Šī darba viens variants tika veidots mediju centra RIXC organizētajai izstādei Spektropija, kas pērnajā rudenī bija apskatāma Rīgas mākslas telpā. Atšķirīgais tajā bija izgaismošana — tur bija baltas gaismas piepildīta telpa. Var teikt, ka Varavīksne ir darbu cikls, kas pakāpeniski tiek modificēts. Johansons no savulaik populārā jauniešu ansamblīša Lolitas brīnumputns dalībnieka ir izaudzis par vienu no Latvijā spēcīgākajiem mediju māksliniekiem, kurš strādā ar skaņu un datiem, ko gūst dabā. No tiem viņš veido kompozīcijas, instalācijas un performances. Piemēram, viņš kopā ar arhitekti Ilzi Miķelsoni un mākslinieku Kristapu Ģelzi uzvarēja Kultūras ministrijas rīkotajā starptautiskajā metu konkursā Okupācijas upuru piemiņas memoriāls ar darbu Vēstures taktīla. Johansons ir arī veidojis skaņu Gaismaspils prezentācijai Venēcijas arhitektūras biennālē. Johansona darbi saistīti ar akustiku un skaņas apstrādi, pētot tādus aspektus kā telpiskums, fizikalitāte, skaņas viļņu un elektromagnētiskā spektra vizualizācija un savstarpējā mijiedarbība. Viņa pētniecisko interešu centrā ir dažādu datu sintēzes un modulācijas, tos pa jaunam interpretējot akustiskajā un vizuālajā sfērā. Mākslinieks studējis elektronisko mūziku Hāgas Sonoloģijas institūtā, piedalījies ar mediju mākslu saistītos projektos un īstenojis nozīmīgus pētnieciskus mākslas darbus, kuros cenšas vizualizēt skaņas viļņu svārstības. Patlaban viņš sadarbībā ar komponistu Rolandu Kronlaku un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtu pēta haosa teorijas pielietojamību mūzikas materiāla strukturēšanā. Šīs sadarbības ideja ir ne vien izzināt iespējamo labumu, ko no haosa teorijas var gūt mūzikas nozare, bet arī pētīt, ko informācijas teorētiķi var mācīties no mūzikas. Arī no šā darbības virziena gribētos gaidīt Johansona līdzšinējo spēju pārvērst tehnoloģiskus procesus un idejas viegli nolasāmās un elegantās estētiskās izpausmēs.