Latvijas padomju perioda mākslas (1940 – 1941, 1944 – 1990) vaibstos neizdzēšamas pēdas atstāja varas diktētā sociālistiskā reālisma formulējums. Tā sākotnējā definīcija: "Sociālistiskais reālisms (..) prasa no mākslinieka patiesu, vēsturiski konkrētu realitātes atainošanu tās revolucionārā attīstībā. Pie tam patiesīgumam un realitātes mākslinieciskā atainojuma vēsturiskajai konkrētībai jāatbilst darbaļaužu idejiskās pārveides un audzināšanas uzdevumam sociālisma garā. (..) Mākslai jābūt nacionālai pēc formas un sociālistiskai pēc satura, tas ir, sižetam jābūt traktētam nacionālās tradīcijās uz sociālistisko ideju bāzes" modificējās un kļuva atvērtāka līdz ar zināmajām varas liberalizācijas tendencēm, kuras aktualizējās pēc Staļina nāves 1953. gadā. Tādējādi mākslā pakāpeniski ieplūda jaunas vēsmas, iegūstot tādus apzīmējumus kā, piemēram, "skarbais stils", "asociatīvā tēlainība", "fantastiskais reālisms" utt. Darba tematikai un formveidei vairs nebija jābūt tik burtiskai un nepārprotamai, autori varēja atļauties lietot zināmu stilizācijas pakāpi formālajā izteiksmē, kā arī pretendēt uz savu tēlu sistēmu izveidi, iekļaujot tajā arīrdzen racionāli neizskaidrojamus simbolus un Ēzopa valodas elementus.
Raugoties uz intuitīvās tēlainības plašo izplatību padomju perioda mākslā, jādomā, ka, iespējams, viens no vadošajiem virzieniem, kā ietekmē atradās Latvijas grafiķi un gleznotāji, bija sirreālisms. Ne tikai tāpēc, ka virzienu oficiālā līmenī aktualizēja 1970. gadā Maskavā izdotā Irinas Kuļikovas (Ирина Куликова) grāmata Sirreālisms mākslā, un pieejamajā poļu mākslas žurnālā Projekt bija atrodamas minētās stilistikas iedvesmotu darbu reprodukcijas. Arī tādēļ, ka padomju iekārtai sirreālisms nebija svešs. Pirmkārt, tā izcelsme meklējama kreisi domājošo mākslinieku vidū, no kuriem daļa bija arī marksisma filozofijas piekritēji, bet 20.gadsimta sešdesmitajos gados Padomju savienība iespēju robežās reabilitēja arī pašmāju divdesmito gadu "sarkano" avangardistu sniegumu. Otrkārt, padomju sirreālisms sevī iekļāva vienu no oficiālā virziena pamatiezīmēm – realitāti jeb priekšmetisku atpazīstamību, kas padomju bloka valstu sirreālistiem ļāva, aizslēpjoties aiz šķietamās konkrētības, nodoties citādas mākslas meklējumiem.
Mūkusalas Mākslas salona (MMS) kolekcijas izstādē nebūs skatāmi klasiskā "sirreālisma" virziena izpratnē radīti darbi, bet gan tā ietekmes apliecinājums Padomju Latvijas glezniecībā un grafikā. Izstādē tiks parādīti krājumā pārstāvētie autori, kuri savā daiļradē izmanto automātisko kompozīciju skicēšanu (Biruta Delle), nejaušības metodi (Alberts Goltjakovs), apziņas plūdumu un no zemapziņas atnākušas iztēles ainas (Māris Ārgalis, Vladimirs Gluščenkovs, Maija Tabaka). Padomju mākslā sirreālisms rada atsaucību tieši tādēļ, ka pretēji iepriekš valdījušām racionāli izdomātām kompozīcijām piedāvāja sekot iekšējai intuīcijai un nonākt pie pašam autoram vēl neizzinātas formas atradumiem, kā tas vērojams, piemēram, Ilmāra Blumberga un Jura Dimitera darbos. Ja ne visas, tad vairākas no sirreālisma virziena pazīmēm – "pretēju, savstarpēji izslēdzošu fizikālo īpašību piešķiršana attēlotajiem objektiem", "pretdabisku lietu, priekšmetu savienojumi negaidītos apstākļos", "fantastisko un reālistisko sižeta līniju līdzāspastāvēšana", "dažādu priekšmetu savstarpēja pārklāšanās, radot jaunus koptēlus", "pretstatu apvienošana", "biomorfu formu izmantojums" – ir atrodamas minēto autoru gleznās un grafikās. Neraugoties uz to, neviens no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem sevi par sirreālistu nesauc, bet visbiežāk vēlas uzsvērt savu atrasto tēlu sistēmas unikalitāti, taču to radīšanas procesā, neapšaubāmi, izmantoti sirreālistu atrastie un noformulētie paņēmieni.
Izstāde tapusi sadarbībā ar Tukuma muzeju un Laikmetīgās mākslas centru.