Mums vajag vairāk politiķu, kas zina, kas ir uzņēmējdarbība

Un Konuševskis būtu tas prasmīgais uzņēmējs - politiķis? Cilvēk, mīļais, paskaties tak spogulī, kā var šitā muldēt pēc tam kad biji Saldus mēr(i)s ar reti plašu izšķērdēšanas vērienu?

Vienotās likmes 25% vietā ieviešot likmes no 4,88% līdz 25%, samazināsies nodokļu apjoms, tātad mēs nevaram mehāniski kopēt 30. gadu pieredzi. Bet ceļot nodokļu likmes tiem ar ienākumiem virs... mēs riskējam aizbaidīt viņus no Latvijas - šodienas pasaule atšķirībā no 30. gadiem ir atvērta un cilvēkam, kuram latvijas nodokļu sistēma neļaus nopelnīt, nav problēmu atrast darbu citur. Nodokļa izmantošana "vitāli svarīgu nozaru" balstīšanai ir riskants pasākums. Monopoli ir rijīgi, neefektīvi un nekontrolējami un arī dotētiem uzņēmumiem piemīt vii šie netikumi. Pirms domāt par progresīvo nodokli, būtu labi jāpadomā, ko darīt, lai neiznāktu "gribējām labāk, iznāca kā vienmēr".

Mums jau ir uzneemeeji - Skele un Slesers. Ari tos, kas amatus nav pabijusi kaa Kargins, Krasovickis, Gerkens, Kirsons u.c ari nevatu nosaukt par no politikas talu stavosus.

Ienākuma nodoklis Latvijā 30. un 40. gados Nodokļu sistēma Latvijas Republikā pirmajā periodā tikai veidojās. Sākuma periodā - neatkarības cīņu un valsts veidošanas gaitā - darbojās no Krievijas pārmantotie likumi, kurus pakāpeniski papildināja atbilstoši vietējiem apstākļiem un kodificēja. Pilnīga nodokļu sistēmas izstrādāšana beidzās tikai 1938.gadā, kad Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departaments apstiprināja un izdeva Nodokļu likumu (7). Šis likums bija ilgu gadu darbs un atspoguļoja Pirmās republikas pēdējā desmitgadē izveidojušos uzskatus. Šī iemesla dēļ sīkāk aplūkosim šo likumu. Saskaņā ar pārņemtajiem Nodokļu likumiem ar ienākuma nodokli aplika visu veidu ienākumus, kurus maksātājs guva no: 1) kapitāla, 2) nekustamās mantas, 3) tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumiem, 4) darba algas, 5) nodarbošanās un brīvajām profesijām un 6) dažādiem citiem ienākuma avotiem (8). Līdz ar to ienākuma nodoklis ietvēra plašākus ienākuma ieguves veidus nekā pašreiz - bez iedzīvotāju ienākuma še bija ietverts arī uzņēmumu ienākuma nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis. Ar pašreizējo iedzīvotāju ienākuma nodokli varētu salīdzināt tikai toreizējā ienākumu nodokļa 4.-6. pantu, tas ir, ienākumu no darba algas, nodarbošanos ar brīvajām profesijām un citiem ienākuma gūšanas veidiem. Taču jāievēro, ka pašreiz iedzīvotāju ienākuma nodoklis aptver arī tos ienākumus, kas gūti no tirdzniecības un rūpniecības pēc uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksas. Tieša un pilnīga Latvijas pirmās republikas un pašreizējo nodokļu salīdzināšana nav iespējama atšķirīgo principu dēļ. Taču nodokļu aprēķina pamatnostādnes iespējams salīdzināt. Pirmās valsts laikā saskaņā ar Nodokļa likumiem nodokļa maksātāji bija: 1) fiziskas personas neatkarīgi no pavalstniecības, kas pastāvīgi dzīvoja Latvijā vai bija iebraukušas attiecīgajā nodokļu gadā uz laiku līdz sešiem mēnešiem vai arī dzīvoja ārzemēs, bet šai gadījumā no tiem ienākumiem, kurus viņi ieguva Latvijā; 2) juridiskās personas, kuru manta atradās Latvijā; 3) gulošie mantojumi uz nodokļa gada 1.janvāri. Tā kā mūsu mērķis ir aplūkot tikai to ienākuma nodokļa daļu, kas ir attiecināma uz iedzīvotājiem, tad arī ienākumus no pārējām darbībām neapskatīsim. Ienākuma nodokli saskaņā ar nodokļa likumu maksāja tikai personas, kuru gada ienākumi bija Ls 2000 un vairāk. Bez tam laukos dzīvojošie, kas nodarbojās ar lauksaimniecību vai tās atsevišķām nozarēm, no ienākuma nodokļa maksāšanas bija atbrīvoti. Tāpat atbrīvoti bija ienākumi no aktīvā karadienestā esošo algām, ienākumi no pensijām (kuras uz likuma pamata bija atbrīvotas) un no rentēm, kuru apjoms nepārsniedz 500 latus gadā (9). Aprēķinot ienākuma nodokli, no apliekamajiem ienākumiem atskaitīja visus izdevumus, kas saistīti ar attiecīgā ienākuma ieguvi. Atskaitīja arī parādu rentes, maksājumus citām personām, apdrošināšanas prēmijas (vienai personai ne vairāk par Ls 300), tiešos nodokļus, ārvalstu diplomātisko pārstāvju ienākumus un citus. Atskaitīja arī izdevumus par uzturamiem ģimenes locekļiem, katram Ls 240, ar nosacījumu, ka maksātāja ienākumi nepārsniedz Ls 7200 gadā. Ļoti liela nozīme bija norādījumam, ka ienākuma nodoklis no darba algas un papildu ienākumiem (ietverot honorārus) aprēķināms tikai tad, ja no darba algas un papildu ienākumu kopsummas, atskaitot 40%, pāri palikusī summa pārsniedz Ls 2000 gadā. Proti, ja gada apliekamais ienākums, mīnus 40%, (ko apzīmēsim ar x) bija: x = (2000.100):60 = 3333,33 lati (noapaļojot 3334 lati). Turklāt šo gada ienākumu atvieglojumu piemēroja tikai tad, ja darba algas un papildu atalgojuma kopsumma vienam maksātājam gadā nepārsniedza Ls 24000 (10). Ienākuma nodokļa likmes noteica, izmantojot speciālu tabulu (11). Tabulā ienākumi bija uzrādīti tikai līdz Ls 149900. No ienākumiem pāri par 150000 latiem ņēma 36692 latus un bez tam 25% no tās ienākuma summas, kas pārsniedza 150000 latus (12). Tātad Latvijā pirmās republikas laikā ienākuma nodokļa likmes bija progresīvas. No darba algas un papildu ieņēmumu kopsummas tā likmes bija no 4,88% līdz 25%. Par ienākumiem virs 150000 latiem gadā ņēma proporcionālo nodokli 25% apmērā. Bija spēkā arī atbrīvojumi no nodokļa, tāpat arī atskaitījumi par ģimenes locekļiem un to invaliditāti. Ienākuma nodoklis 30.gados darbojās sociālā taisnīguma interesēs. Kā norāda O. Krastiņš, valsts kasi pildīja tie, kuriem bija daudz (ienākumu), turpretī tie, kuriem maz, šai kasei neko nedeva (15). Ienākuma nodoklim bija arī tautsaimnieciska funkcija, jo tas atbalstīja atsevišķas vitāli svarīgas nozares.

at ASV, kuru daudzi uzskata par liberālisma un globālisma citadeli, bija noteikts neapliekamais minimums, kas 90. gados bija 4000 ASV dolāru gadā. Ar likumu bija noteiktas arī atlaides no ienākuma nodokļa, kuras atskaitot ieguva ar nodokli apliekamo ienākumu, un pēc tam noteica attiecīgās nodokļa likmes. Likums atļāva samazināt faktisko tīro ienākumu par neapliekamo minimumu un citiem maksājumiem, kā medicīniskiem pakalpojumiem, alimentiem, vietējiem nodokļiem u.c. Ar 1996.gadu piemēro likmes, kas variē atkarībā no ģimenes stāvokļa (7). Jāatzīmē, ka ienākuma nodokļa iekasēšana ASV pilnībā neatbilst to liberālo finansistu uzskatam, kas uzstājas par vienādu ienākuma nodokļa likmju ieviešanu visām personām un nodokļa smaguma pārbīdi uz plašu tautas slāņu, tai skaitā arī mazturīgo, pleciem. Eksistences minimuma ievērošanas princips, ietverot nodokļa atlaides par bērniem un par invalīdiem, ietverts arī Singapūras, Honkongas, Japānas, Kanādas un citu industriāli attīstīto valstu nodokļu sistēmās. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir saistīts arī ar dubultās maksāšanas novēršanu. Kā jau minējām, nodoklis ir saistīts ar konkrētu valsti, kurā ienākums iegūts. Šī valsts var nesakrist ar personas dzīvesvietu. Tā kā personas ar ienākuma nodokli apliek pēc viņu dzīvesvietas, bet daļa ienākumu ir gūta citā valstī, kur par to ir samaksāts nodoklis, var rasties divkārša nodokļa samaksas problēma. Lai to novērstu, starp attiecīgajām valstīm ir jānoslēdz konvencija par dubulto neaplikšanu ar nodokli. Lai iedzīvotāju ienākuma nodoklis darbotos, ir izšķirams nodokļa objekts, nodokļa bāze un nodokļa likme. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa objekts ir visas fiziskās personas, kas iegūst ienākumus kādas valsts teritorijā, ievērojot šai valstī noteikto eksistences minimumu un nodokļa atlaides. Nodokļa bāze ir nodokļa objekta uzrādītā ienākuma kvantitatīvā izteiksme vērtības vai daudzuma veidā. Kā pamatu nodokļa bāzei jeb apmēra noteikšanai parasti izmanto konkrētā nodokļa maksātāja sastādīto deklarāciju un tai pievienotos aprēķinus un dokumentus par uzrādīto skaitļu atbilstību faktiskajam stāvoklim, kā arī visas likumā paredzētās atlaides par eksistences minimumu, ģimenes stāvokli, bērniem, to izglītošanai izdotajām summām, izdevumiem medicīniskai aprūpei un citām vajadzībām, kas ir paredzētas likumā. Nodokļa bāze tātad ir ar likumu apliekamā ienākuma summa, kas atšķiras no personas faktiskā ienākuma par likumā noteikto neapliekamā minimuma un ar likumu atļauto nodokļu atlaižu kopsummu. Nosakot nodokļa bāzi, ievērojama arī kapitālieguldījumu jeb pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanas kārtība. Pamatlīdzekļu nolietojums aprēķināms ēkām, iekārtām, mašīnām un transporta līdzekļiem, ievērojot nozares specifiku un valsts noteikto norakstīšanas kārtību. Nodokļa likme ienākuma nodoklim ir ar likumu noteiktā procentuālā daļa no ienākuma, kas apliekams ar nodokli, un tā nosaka nodokļa tautsaimniecisko, fiskālo un sociālo nozīmi. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis kā ienākuma pārdales mehānisms var būt proporcionāls, progresīvs un regresīvs. Proporcionālas ienākuma nodokļa likmes ir tad, ja visas nodokļa vienības apliek ar vienu un to pašu likmi, piemēram, ar 20%, 25%, 30% vai līdzīgi. Proporcionālo likmju pozitīvā puse ir tā, ka nodoklis viegli ievācams, jo visi ienākumi, neatkarīgi no to avota, tiek aplikti ar vienotu nodokļa likmi, un nerodas grūtības pēc dažādiem ienākuma avotiem iegūto ienākumu summēšanā un nodokļu likmes atrašanā. Negatīvā puse še ir sociālais netaisnīgums, kas pamatojas tai apstāklī, ka mazturīgiem iedzīvotājiem šo vienoto likmi (piem., 25%) ir nesalīdzināmi grūtāk samaksāt nekā iedzīvotājiem ar lieliem ienākumiem. Piemēram, ar vienoto likmi 25% nodokļa maksātājam ar gada ienākumu 1000 Ls jāsamaksā 250 Ls, un visu vajadzību segšanai viņam paliek tikai 750 Ls, kas nesedz iztikas minimumu. Turpretī, ja ienākumi ir 50000 Ls, ar ienākuma nodokli jāsamaksā 12500 Ls un pāri paliek 37500 Ls, kas sedz visus ar dzīvi saistītos ienākumus un dod iespēju ietaupīt lielas summas, kuras var izlietot pēc paša vēlēšanās dažādu luksusa preču iegādei vai arī jaunām investīcijām, tā vairojot savu īpašumu. Līdz ar to proporcionālās ienākuma nodokļa likmes noved pie pastiprinātas un paātrinātas iedzīvotāju noslāņošanās pēc materiālā stāvokļa, pie nelielo ienākumu īpašnieku pastiprinātas ekspluatācijas un liela ienākuma ieguvēju slāņa izveidošanās veicināšanas un uzturēšanas. Proporcionālā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme rada sabiedrībā sociālo spriedzi un var novest pie sociālas neapmierinātības, revolūcijām un pat pie valsts likvidācijas. Progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir tāda, pie kuras, pieaugot ienākumiem, pieaug arī nodokļa likme. Pie progresīvām likmēm parasti norāda arī ienākuma minimālo apmēru, kuru pārsniedzot nodoklis sāk darboties. Minimālais ienākuma apmērs parasti atbilst (vai arī ir tuvs) iztikas minimumam. Nodokļa likmi nosaka ar tādu aprēķinu, lai, pieaugot ienākumam, pēc nodokļa samaksas atlikusī ienākuma daļa turpinātu pieaugt, tādējādi veicinot iedzīvotāju vēlmi iegūt lielāku ienākumu. Šī iemesla dēļ maksimālo nodokļa likmes apjomu parasti nosaka 45-55% apmērā, un tikai krasi izteiktās sociāla virziena valstīs likme sasniedz 60-70%. Turklāt nodokli aprēķina ne no faktiskās, bet gan no ar nodokli apliekamās ienākumu summas, kuru iegūst, no faktiskā ienākuma atņemot visas ar likumu paredzētās atlaides un atvieglinājumus. Gadījumā, ja ienākuma nodokli maksā vairākiem nodokļa saņēmējiem (valstij, pašvaldībām jeb lokālo ienākuma nodokli, papildu nodokli vai citiem), tad raugās, lai kopējā likme nepārsniegtu uzrādītos procentus.

baidos ka ja piem saeima sedes vel vairak uznemeju, rezultats valstij bus VEL SLIKTAKS. uznemejs - vismaz sakarigs pirmam kartam doma par savu uznemumu, labklajibu - bet vals .. tiks izmantota, lai gutu labumu savam uznemumam. uznemums ir uznemums, vals ir valst, valsti nevar vadit ka (savu) uznemumu - tas prasa vairak zinasanas un izpratni , kur ar uznemeja zinasanam nepietiek.

Arī gribētos zināt, kādas tad "alternatīvas SVF" piedāvā autors? Un kādi ir riski, izvēloties šīs "alternatīvas"? Piemēram, aizņemoties no Latvijai nedraudzīgas valsts, mēs riskējam, ka aizdevējs sāks politiski motivētu ekonomisku šantāžu ar politiskām prasībām.

Precizēsim, mums vajadzīgi uzņēmēji, kas saprot, ka uzņēmējdarbība ir vairāk nekā tikai lēti nopirkt - dārgi pārdot, un kas spēj iztikt bezv valsts pasūtījumiem, kuros tomēr ir pārāk liela iespēja pierast pie greiza ceļa.

taisnība, tā viņš ir, bet ... ...droši vien kļūdos, bet izklausās kā informācijas fons lielā saimnieka kampaņā :)