Šobrīd gan globālā, gan vietējā situācija liecina par to, ka pieprasījums pēc dažāda veida precēm un pakalpojumiem turpinās samazināties, kam sekas var būt veselas virkne lielu ražošanas uzņēmumu nespēja atmaksāt savus kredītus, nespēja uzturēt ražošanu un noturēties apritē starptautiskajos tirgos. Katra šāda lielāka ražojoša uzņēmuma zaudējums Latvijai būs ļoti sāpīgs - pazaudēto darbavietu, nodokļu un dzīves kvalitātes ziņā. Turklāt laikā, kad krīzes vētras mums būs pāri, bankrotējošu uzņēmumu atjaunot un atkal ar tā produktu iespraukties starptautiskajā tirgū būs ļoti ļoti grūti vai pat neiespējami. Uzvarētāji būs tie, kas izdzīvos tagad!
Kāpēc valsts var nacionalizēt tādu (principā uz spekulatīvām darbībām balstītu) uzņēmumu kā banku, bet uz ražojošu uzņēmumu pārņemšanu, kas arī būtu veikta ar īpašnieku piekrišanu, tā raugās kā uz kādu komunistisku ārprātu? Tāpēc, ka mūsu valdība ir ārkārtīgi neelastīga. Tā nespēj izlīst no “rāmjiem” pat šādā absolūtā nestandarta situācijā. Nepieciešama dinamika, nestandarta risinājumi. Var jau tagad paredzēt, ka būs rūpnīcas - uzņēmumi, kuri nespēs tikt galā ar problēmām. Valstij ir jāiesaistās, pārņemot uzņēmumus un to vadību, pārstrukturizējot tos, iespējams, apvienojot ar vēl kādu, bet tomēr saglabājot darba vietas un, galvenais, ražošanu, kurai būtu vēlama orientēšanās uz eksportu.
Kur ņemt naudu? Aizņemties! Valstij jāaizņemas nauda šādu pasākumu veikšanai. Ekonomikā to varētu pielīdzināt augsta riska kapitāla ieguldījumam. Taču šeit runa nav tikai par peļņu, šeit runa ir par Latvijas ekonomikas glābšanu.
Lielākā un grūti apejamā problēma būtu valsts nespēja efektīvi rīkoties, kā tas bieži vien ir jau pierādījies. Šeit laikam zāles ir tikai un vienīgi amputācija... Amputācija ar ārkārtas Saeimas vēlēšanu palīdzību. Taču šobrīd atsakoties no nepieciešamu lietu realizēšanas, mēs paliksim mīņājoties uz vietas, kamēr lēnām, lēnām ieslīgsim purvā tik tālu, ka ārā tikt vairs nevarēsim... Nacionalizācijas pamatprincipam ir jābūt profesionālu jomas ekspertu algošana (kandidātus meklējot nevis partijās, bet starptautiskā konkursā). Taču jāņem arī vērā, ka ilgtermiņa uzņēmējdarbībā valsts reti var būt efektīvāka par privāto uzņēmēju, tādēļ tas var būt tikai krīzes laiku risinājums. Tad, kad krīzes laiki būs garām, tad valsts šos uzņēmumus varēs atkal pārdot atpakaļ privātajiem īpašniekiem. Rezultātā mēs valsts līmenī būsim saglabājuši kādu ražošanas jomu, būsim nosargājuši darbavietas un novērsuši speciālistu aizplūšanu uz Īriju, Spāniju vai Ķīnu.
Sīkāk skatīt: http://www.lsdsp.lv/index.php?l=1&s=11&news_id=648