Vai – ja vēlaties salīdzinājumu no Jaunāko laiku vēstures – no Interfrontes pretstāvēšanas tautai Atmodas laiku sākumā. Par to liecina kaut vai tas, kā mainījās vadošo politiķu tonis referenduma dienas gaitā. Vispirms skaidrs „nē” referendumam, tad, redzot, ka balsot iet daudz vairāk cilvēku, nekā cerēts, tonis kļūst pielaidīgāks un sākas runas par tautas tiesībām. Visbeidzot, vakarā un nākamajā rītā, kad kļuva redzams – balsu skaits ir par mazu, lai pieņemtu grozījumus Satversmē, runās un izteicienos atkal parādās augstprātīgi nicinošais tonītis. Protams, Saeima pieņems izskatīšanai Prezidenta darba grupas sagatavotos grozījumus Satversmei, bet vismaz man nav nekādu šaubu, ka Saeimā atradīsies vajadzīgais _mutantis_ skaits, lai iesniegtu labojumus, kas padarīs Saeimas atlaišanas procedūru praktiski neiespējamu. Tam, ka par grozījumiem Satversmē nobalsoja 2/3 no to pilsoņu skaita (608 tūkstoši), kas vispār balsoja par 9. Saeimu (aptuveni 908 tūkstoši), valdošajiem nozīmē vien to, ka kādu laiku nāksies spēlēt teātri un tēlot ieinteresētību valsts un tās iedzīvotāju likteņos.
Varētu cerēt, ka Prezidents atcerēsies, ko sacījis preses konferencē: viņam ir divi veidi, kā piespiest Saeimu rīkoties – ārkārtas Saeimas sēde un Saeimas atlaišana.
Tomēr domāju, ka mums ir pienācis laiks rīkoties pašiem. Galu galā nākamajā dienā pēc referenduma mēs tiešām pamodāmies citā Latvijā. Valstī, kurā otro reizi bija noticis 4. maijs un kurā interfronte palika zaudētājos. Tam, ka juridiski interfronte noturējās savos seglos, nav būtiskas nozīmes.