Nevajadzīgās lietas: raķetes, cilvēki un Gvantanamo

ASV prezidenta Obamas paziņojums par pretraķešu sistēmas neizvietošanu Čehijā un Polijā ir mēģinājums ārpolitikas taktiku veidot citādi nekā to darīja Bušs. Tas ir mēģinājums mazāk izmantot spēka politiku, bet vairāk paļauties uz diplomātiskiem, politiskiem un ekonomiskiem darbarīkiem. Obama nekavējoties ir ķēries klāt Tuvo Austrumu jautājumam, Irānas atomproblēmai un Korejai. ASV ārlietu ministre vai, kā amerikāņi to dēvē, valsts sekretāre vienā no savām pirmajām vizītēm viesojās Ķīnā.Tas viss norāda nevis uz Obamas nevēlēšanos risināt samilzušās globālās problēmas, bet gan par vēlmi to darīt citādi nekā to darīja Bušs. Lielisks pierādījums tam ir lēmums slēgt Gvantanamo nometni, kur bez tiesas tiek turēti vairāk nekā 100 iespējami teroristi.Baltijas un Austrumeiropas reģionā lēmums par pretraķešu sistēmas neizvietošanu Polijā un Čehijā tiek vispirms aplūkots caur rietumu un Krievijas prizmu. Manuprāt, tas nav pareizi. Krievija šeit ir tikai blakus efekts. Pat, ja Krievija vēlētos to pārdot kā savas diplomātijas panākumu, lauru vainags manam bijušajam kolēģim Lavrovam par to nepienākas. Viens no galvenajiem iemesliem šim lēmumam ir Irāna. Līdzšinējā politika attiecība uz Irānu nav bijusi pietiekami veiksmīga un Obama signalizē Irānai, ka tai ir iespēja panākt izlīgumu ar pārējo pasauli, nekļūstot par nevadāmu kodolvaru. Man šķiet, ka tā ir pareiza pieeja, jo ar kailu spēku ir grūti ko panākt šajā reģionā. Patiesībā ar kailu spēku ir grūti ko panākt jebkurās attiecībās, vai tās ir valstis vai cilvēki.Šaubas par to, ka patreizējā ASV valdība ir atstājusi vai atstās novārtā mūsu reģionu ir liekas, jo ASV ir un paliek mums ļoti uzticams partneris un draugs. Tajā pašā laikā mums jāatceras, ka mēs nevaram likt visas olas vienā grozā. Mums jābūt spējīgiem pašiem atrast uzticamus mūsu interešu atbalstītājus pārējās ES dalībvalstīs, kā arī jāuzsāk nopietns darbs pie „Ziemeļu stratēģijas”, ar to es saprotu pilnīgu Baltijas valstu iekļaušanos Ziemeļvalstu saimē tuvākās dekādes laikā. Tālāk neiedziļināšos šajā tēzē, jo tai ir vajadzīga vairāk vietas nekā pieļauj šis blogs. Bet, kas attiecas uz ASV, mums ir jāpieliek visas pūles, lai mēs spētu iekļauties jaunajās ASV ārpolitikas tēzēs. Mums ir jāspēj atbalstīt ASV jaunais, manuprāt, ļoti saprātīgais un pamatotais ASV kurss, kurš uzsver sarunas nevis spēku. Šajā sakarā, es domāju, būtu pēdējais laiks arī praktiski, ne tikai vārdos atbalstīt tādu svarīgu Obamas lēmumu, kā Gvantanamo nometnes slēgšana. Latvijai būtu jābūt gatavai, līdzīgi Ungārijai un citām Eiropas valstīm, pieņemt atsevišķus šīs nometnes gūstekņus, lai šī nometne tiktu pēc iespējas ātrāk slēgta. Papildus tam, pāris gūstekņu uzņemšana Latvijas teritorijā, no politiskā viedokļa, var būt līdzvērtīga mūsu atbalstam sabiedrotajiem Afganistānā, kamēr riski ir daudz mazāki. Šie cilvēki ir kļuvuši par pasaulei nevajadzīgu nastu, pateicoties ne tikai pēdējās dekādes notikumiem pasaulē, bet arī pateicoties iepriekšējai ASV ārpolitikai un drošības politikai. Arī mēs bijām šīs politikas neatņemama sastāvdaļa. Līdz ar to arī mums kā valstij ir jābūt spējīgai palīdzēt ASV veiksmīgi atrisināt šo jautājumu ASV un Latvijas stratēģiskās partnerības garā.