Par laimi Olimpisko spēļu tradīcijas ir ar kārtīgu bagāžu, kurai var droši uzticēties. Tās ir emocijas, uz kurām var paļauties un tās neprasa nekādus paskaidrojumus. Faktiski – neprasa nevienu komentāru. Katrs cilvēks individuāli un katra valsts atsevišķi vienkārši zina, ka šis ir laiks, kad kapitulē nemieri, kari un nesaskaņas. Šajā brīdī valsts ir vienota ar saviem cilvēkiem, un valsts ir izlīgusi ar saviem ienaidniekiem, ja tādi maz eksistē. Tieši senajā Grieķijā, olimpisko spēļu dzimtenē, sacensību laikā tika izsludināts pamiers, spēļu norises brīdī pārtraucot jebkādu karadarbību. Kopš spēļu atjaunošanas 1896.gadā, tās tiek uztvertas kā miera un sporta svētki visai pasaulei.
Esmu pārliecināta, ka šajās, olimpiādes dienās, arī mēs daudz vairāk izjūtam savu latvietību un kopā jūtamies LEPNI par piederību mūsu valstij. Tieši šāda mēroga pasākumos visspilgtāk jūtama patriotisma dzirksts un piederība savām mājām, lai kur arī katrs no mums atrastos. Pozitīva deva vienotībai un lepnumam par savu valsti.
Tomēr man gribētos ticēt, ka vienotība – tā nav tikai tāda fenomenāla parādība reizi četros gados, kas atnāk un pāriet, un aizmirstās. Man gribētos ticēt, ka uzsist pa plecu savējiem, lai pateiktu atzinīgus vārdus par veiksmīgu startu, NAV kļuvusi par izzūdošu parādība mūsu ikdienā. Man gribētos arī ticēt, ka līdzās uzslavai, mēs ikdienā tomēr spējam pateikt objektīvu kritiku, lai nākotnē gaidītais starts būtu labāks un labāks. Turot īkšķi par sportistiem, atcerēsimies, ka patiesa līdzi jušana nebeidzas ne pirms un ne pēc olimpiskās lāpas izdzišanas. Mūsu pašu ziņā lai paliek, cik vienoti esam ikdienā un savstarpējā attieksmē vienam pret otru! Ļoti iespējams vienotība ir tā, kas trūkusi pēdējos četrus un vēl tik pat gadus?