Satiekot savu vienpadsmitgadīgo radinieku, mēs, protams, parunājām par Makkeinu un Obamu. Savu bijušo kolēģi, pensionētu ASV diplomātu, kas dzīvo Vašingtonā, es tā arī mēneša laikā nesatiku, jo viņš visu šo laiku pavadīja, tuvējos štatos staigājot no mājas uz māju, aģitējot par Obamu.
Tomēr šīs līdzdalības būtību laikam visspilgtāk ietvēra manas Ņjūmeksikā dzīvojošās draudzenes stāsts par viņas deviņgadīgo dēlu, kas, neviena nemudināts, nolēma pats izgatavot Baraka Obamas plakātus, pārdot tos kaimiņiem un naudu ziedot Obamas kampaņai. Jau agrāk un jo īpaši tagad "parunāšana par politiku" un "politikas padarīšana" bija sabiedrības ikdienas sastāvdaļa, apliecinot to, ka politika nav nekāds ārpus normālo cilvēku dzīves esošs universs, bet ka tā vistiešākajā veidā attiecas uz ikviena ikdienas dzīvi un ļoti konkrēti veido mūsu dzīves ietvaru.
Vēl esot ASV, ar prieku saņēmu ziņas par to, cik Latvija šajā laikā skaisti svinēja Latvijas valsts 90. gadadienu. Tomēr līdz deviņgadniekam, kas nemudināts iedomājas izgatavot kāda kandidāta plakātus, pārdot tos kaimiņiem un naudu ziedot politiskai partijai, mums vēl ļoti tālu. "Nu ko jūs iedomājaties!", daudzi teiks, "viņiem taču tie mūsu graši nav vajadzīgi, mēs neko negribam dzirdēt par to netīro politiku, negodīgajiem politiķiem, mēs taču vienmēr nīgri dodamies uz vēlēšanu iecirkņiem "lai izvēlētos mazāko ļaunumu". Un vispār, mēs padomju laikos esam gana daudz politiskos plakātus izgatavojušies".
Ar šādām pārdomām atceļā uz mājām, šķirstīju pagājušās piektdienas Kultūras Dienu un manas pārdomas lieliskā veidā sasaucās ar rakstnieces Noras Ikstenas sleju, kurā viņa stāsta par vienu svarīgu Ikšķiles iedzīvotāju uzvaru - senas brīvdabas skatuves nosargāšanu savai pilsētai. Kā redzams, norobežošanos no politikas nepiekopj izcili Latvijas kultūras darbinieki, acīm redzot nebaidoties, ka tas kaut kādā veidā sagandēs viņu "tīro mākslu". Kā gan līdzdarbošanās sava ciema vai pagasta politikā varētu sagandēt normālo cilvēku dzīvi? Tikai izaicināt mūsu personīgo pasivitāti, kas jāpārvar. Viens ir skaidrs - ja tu nepiedalies un neveido politiku - tavas dzīves ietvaru - tad politika veido un nosaka tavu dzīvi un tev neatliek nekas cits kā burkšķēt savā virtuvē par apkārt esošām nejēdzībām. Skaidrs, ka klausoties virtuves burkšķēšanā, Latvijā vēl ilgi neizaugs meitenes un zēni, kas pašrocīgi un pašpārliecināti darinās to iecienīto politisko kandidātu plakātus. Pēc skaisti nosvinētās Latvijas deviņdesmitgades, es gribētu ierosināt - ja tu neiesaisties, tad nesūdzies; ja gribi sūdzēties, tad kaut ko arī dari!