Viesojoties mūsu kaimiņos esošajās ziemeļvalstīs, esmu pastāvīgi sastapies ar jautājumu, cik ilgi latvieši cietīs šīs acīmredzamās sociālās netaisnības un korupciju valsts pārvaldē? Acīmredzot, Bauska signalizē mums visiem, ka beidzot vadzis ir lūzis.
Šajā rudenī mūs sagaida nopietni izaicinājumi no sabiedrības, kura vairs nevēlas samierināties ar klajiem tās sociālo cilvēktiesību pārkāpumiem. Latvijas sabiedrība vairs negrib piekrist tam, ka viņu veselība, izglītība, nākotne, kā arī cilvēcīgā laime kopumā ir atkarīga tikai no viena rādītāja – naudas daudzuma kabatā.
Tomēr Bauska signalizē arī par vēl kādu svarīgu lietu. Tā mums parāda, cik trausla un neizglītota ir Latvijas demokrātija, ja pie mazākās tautas neapmierinātības izpausmes, pat tad, ja tā ir nesankcionēta, valsts vara ir gatava izmantot rupju spēku. Rupja spēka izmantošana šādā gadījumā ir varas leģitimitātes pilnīgs zudums. Ja pirms pusgada valsts institūcijai uzticējās katrs desmitais, tad tagad šis procents būs vēl mazāks. Jau Bertrans Rasels un Hanna Arente ir norādījuši, ka valsts nevar ilgstoši pastāvēt, ja tās vara balstās uz kailu, rupju varu, nevis tautas pārliecību. Valsts neadekvātā un rupjā attieksme pret Bauskas iedzīvotāju prasībām bija kļūda. Uzskatu, ka iekšlietu ministrei būtu par šo kļūdu nekavējoties jāatvainojas. Tas ir svarīgi, jo patiesībā tā bija kārtējā reize, kad Tautas partija (TP) un tās veselības ministre pagrūda „Jauno laiku” zem riteņiem, noņemot jebkuru atbildību no sevis, lai gan veselības sfēra ir ilgstoši ir bijusi TP atbildības nozare un tai bija diezgan laika, lai ne tikai reformētu šo nozari, bet skaidrot reformu būtību tautai. Tas netika darīts un arī netiks vairs darīts, tādēļ pat visas TP kolektīvā atvainošanās Bauskas iedzīvotājiem nenotiks un to nemaz neprasu.
Latvijā ir jāatgriež tautas ticība savai valstij un tas ir izdarāms tikai ar pacietīgu un pazemīgu attiecībā pret tautu politisko darbību. Valsts atbildīgajām amatpersonām ir jāsaprot, ka tiem trūkst gan izglītota demokrāta zināšanu, un, jā, demokrātu dvēseles, gan arī sociālās līdzcietības. Un nav ko slēpties aiz ekonomiskās krīzes radītā naudas trūkuma. Arī krīzes apstākļos cilvēkiem ir jādzīvo, jāēd, jābūt veseliem un jāiet skolā. Ja valsts to nevar garantēt, tā nav vajadzīga. Cerams, ka Bauska atvērs mums visiem acis, pirms nav par vēlu.