Taču vēl interesantāks ir cits atzinums no cienījamā žurnālistikas profesora, proti: "Es nevaru nosaukt nevienu vārdā. Man nav pierādījumu. Es tikai gribu pateikt, ka bija zvans no augšas. Uz LTV bija. Un pavēle \'ņemt to filmu nost\' arī bija. Un ne no manis."
Nav pierādījumu? "Valdības namā" taču nav bezgalīgi daudz cilvēku, kuriem būtu pietiekami liels svars, lai tā vienkārši piezvanītu uz LTV, pateiktu ka filma ir \'jāņem nost\' un rēķināties, ka televīzija viņu nepasūtīs trīs mājas tālāk. Ja tas bija tolaik vēl amatu pildošais premjerministrs Aigars Kalvītis (kaunpilnais gadījums notika tieši brīdī, kad viņa valdība bija atkāpusies, bet jauna vēl nebija apstiprināta), tad tas ir jāpasaka skaļi un konkrēti, jo tas jau būtu vēl lielāks skandāls, nekā televīzijas vadības toreizējā muldēšana par horizontālajiem taimkodiem un salūzušām kasetēm.
Minētajā intervijā (laikraksta Dienas Bizness pielikumā "Numurs") ir arī citas domu pērles. Žurnāliste konstatē, ka nevienam citam NRTVP vadītājam pirmajos darba mēnešos nav gāzusies pār galvu tāda problēmu gūzma. Padomes priekšsēdētājam ir skaidrojums: "Tādēļ, ka aiz manis neviena nav. Nevienas platas muguras. Es nevaru ne pie viena vērsties, lai mani aizstāv, lai kaut ko noklusē." Ja arī var saprast, ka šos vārdus Ā. Kleckins ir teicis puspajokam, tad labāka ilustrējuma tam, ka NRTVP ir bezjēdzīgi politizēts iestādījums nemaz nevarētu būt.
Un pēdīgi. Profesors stāsta, ka viņam esot sāpējis tas, ka par viņu pērn decembrī rakstījuši daži "bijušie kolēģi" un "kādreizējie studenti", ka rakstījuši, ka "Kleckins ir ietekmēts, korumpēts, ka man ir jāatkāpjas, jāraksta atlūgums." Jo, lūk, neviens no šiem ļaudīm nav vispirms viņam piezvanījis, lai pajautātu: \'Ko tu tur Kleckin, esi savārījis?"
Es it kā nevienai no minētajām kategorijām nepiederu, jo Ā. Kleckina kolēģis Latvijas Universitātē esmu joprojām un viņa students nekad neesmu bijis, bet mana pārliecība, ka viņam toreiz bija jāaiziet no amata bija pamatota tajā, ko viņš jau bija publiski atzinis. Pirmkārt, ka par filmas izņemšanu no saraksta viņš zināja. Un otrkārt, ka viņš par to priecājās. Pirmajā gadījumā sabiedriskās televīzijas galvenajam kūrētājam tomēr vajadzēja bļaut skaļā balsī, ka notiek cenzūra, jo ļoti pieredzējušajam Ā. Kleckinam taču pilnīgi noteikti bija skaidrs, ka jēdziens "salūzusi kasete" mūsdienās ir nonsenss. Un otrā gadījumā joprojām uzskatu, ka iekšējā pārliecība, ka "šis skandāls bija inscenēts, lai izgāztu decembra vidū gaidāmo Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīti Latvijā" nedrīkst pārtrumpot cenzūru sabiedriskajā televīzijā. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka filmu pāris dienas vēlāk tomēr demonstrēja, un Lavrovs no vizītes Rīgā neatteicās. Un vēl jo vēl jo vairāk, ja cilvēks nespēj pateikt, kuri tad bija tie sazvērnieki LTV, kuriem tā kaut kas būtu bijis spēkā.
Jauku visiem dienu!