Mākslinieci Diānu Dimzi–Dimmi sastopu noskrējušos Rīgas Mākslas telpā — viņas darbavietā. "Tikai neprasiet neko gudru; man vieglāk būs atbildēt uz muļķīgiem jautājumiem," viņa pasmejas un piebilst, ka ir pilna galva arī ar citiem projektiem, tostarp gaidāmajām izstādēm Rīgas Mākslas telpā.
Taču ierosme izstādei Elziņas jaunkundze, kas atklāta galerijā Istaba, Diānai radusies jau tad, kad Cēsu Izstāžu namā viņa uz rāmja izstādījusi savas vecmāmiņas izšūtos dvieļus, kas saglabājušies no pagājušā gadsimta. "Es vienmēr plānoju savas izstādes, bet Dievs vienmēr tās pārplāno un izdara to labāk nekā es. Turklāt, strādājot pie vienas izstādes, es jau it kā ieslīdu nākamajā," stāsta māksliniece.
Atrod paralēles
Ļoti pateicīga par atbalstu izstādes tapšanā Diāna Dimze–Dimme ir galerijai Istaba — vietai, ko viņa ļoti mīl —, un tās vadītājai Lindai Lūsei: "Mums bija viena sajūta un domas absolūti vienādas — par to, ka izstādei jābūt." Bet galvenais iemesls Elziņas jaunkundzes tapšanai bijusi viņas vecmāmiņas Elzas atmiņu burtnīciņa. "Tajā ir nevis viņas atmiņas, bet gan citu cilvēku ierakstīti novēlējumi, kas tapuši 1922. un 1923. gadā." Diāna šo burtnīcu bija redzējusi, taču līdz pērnajai Adventei, kad vecmāmiņa aizgāja mūžībā, nepievērsa tai īpašu uzmanību. "Pēc tam gan skatījos uz to kā uz vērtību un ieraudzīju, ka tas bija laiks, kādu nekad neesmu pazinusi. Mana vecāmamma tad bija jauna, skaista sieviete. Tie ieraksti — citā latviešu valodā, tā bija cita Latvija, cita pasaule." Sākot kopēt tekstus no burtnīcas uz audekla, Diāna secinājusi — viss ir ļoti cieši saistīts ar Rīgu, jo šis vārds šādā vai tādā kontekstā bijis minēts gandrīz ikvienā ierakstā. "Rau, kā varam vilkt paralēles ar mūsdienām," māksliniece pasmaida, piebilstot — viņa allaž cenšoties savas izstādes padarīt zināmā mērā vēsturiskas.
Tiesa, māksliniece gluži negribētu apgalvot, ka izstāde ir veltījums viņas vecmāmiņai. "Drīzāk šī izstāde ir veltīta laikam, kas aizgājis un nekad neatgriezīsies. Laikam, kad uzruna "jaunkundze" bija ikdienišķa parādība."
Izšūšana grafiti vietā
Izstādē bez burtnīciņas tekstiem būs izvietoti arī Diānas zīmējumi un gleznas. "O, vēl svarīga izstādes sastāvdaļa ir mazie spilventiņi, kurus es dēvēju par Eņģeļu gultiņām. Tādus jau esmu izstādījusi iepriekš un tos sauca Diānas grafiti." Mākslinieci šī tehnika ir ārkārtīgi mīļa, taču — to nevar lietot, kur ienāk prātā. "Dažkārt man liekas amorāli, ka uz viduslaiku sienas parādās grafiti. Man par to ir kauns! Bet citkārt konkrēta vieta ir tik īpaša, ka gribas pielikt savu tekstu." Tad Diāna izvēlēto vietu nobildējot un pēc tam, kā teic viņa pati, ar ļoti tizliem burtiņiem uzšuj virsū to, ko gribējusi pateikt. "Šuju tikpat šausmīgi kā rakstu. Droši vien tas ir viens no iemesliem, kāpēc tā jūsmoju par vecmāmiņas burtnīcu, jo tie rokraksti liecināja par tiekšanos pēc skaistuma... Un teksti — dekadentiski, romantiski un nedaudz tautiski. Šodienas cilvēks vairs nekādi tā nevar uzrakstīt." Diāna gan pārkopētos tekstus papildinājusi ar saviem komentāriem, jo gribējies pielikt arī kaut ko no sevis. Taču pārcelties uz 20. un 30. gadu Latviju viņa negrib — pat uz mazu brītiņu ne. "Protams, cilvēkam vienmēr kārdinājums palūrēt — atpakaļ vai uz priekšu. Taču no vecmāmiņas esmu dzirdējusi gana daudz stāstu par šo laiku, tādēļ vismaz apmēram varu iedomāties, kā tas bija." Toties māksliniece priecājas par to, ka meitenēm atkal liek vārdu "Elza" un ka atgriežas arī vārds "jaunkundze". "Mana vecmāmiņa gribēja dzīvot laimīgu dzīvi. To gribu arī es," nosaka māksliniece.