Es ceru, ka šī Māte pamodīsies un vīram būs vēl iespēja. Iespēja izdarīt to, no kā mūs neattur nekādi ārēji šķēršļi un apstākļi. Vienīgais apstāklis, kas allaž aptur, ir pašu vājums. Pašu nespēja apzināties, cik dažiem vārdiem var būt liels spēks. Pašu negribēšana būt tik stipriem, lai mainītu kādam dzīvi. Un vispirms sev tuvākajiem...
Bieži cilvēka pasludinātā vēlme ir tikai dekorācija. Zem tās ir tukšums, bailes, atkarība... Brīdī, kad meklējam attaisnojumus tam, lai teiktu sliktu par savu tautu un valsti, to pierādām visvairāk. Ar vārdiem it kā „mīlam Latviju”, bet zem šīs dekorācijas ir tukšums. Pateikt, ka šī valsts ir mūs pievīlusi, ka vairs neticam pārmaiņām, ka pie svešiem kungiem ir bijis labāk... ir tas pats, kas pateikt savai Mātei: „Es Tevi nemīlu. Tu esi man sveša.” Un vienmēr tam būs visloģiskākie argumenti: „Esam vīlušies. Esam noguruši. Esam piekrāpti. No mums nekas nav atkarīgs. Neko nevaram mainīt...”
Kādu veselību un dzīvību varam gaidīt no Mātes, kuru paši esam gatavi atstāt pie pirmajām grūtībām... par kuru runājam sliktus vārdus svešu ļaužu klātbūtnē... kuras maizi par grašiem pārdodam skandināvu bankām vai jebkuram citam pretimnācējam? Kādu veselību un dzīvību pie šādas rīcības varam gaidīt no savas mātes – Latvijas?
Ne jau Krievijas tanki atņēma Abreni. To par grašiem atdeva tie, kurus saucam par valstsvīriem. Un ne jau „Saskaņas centrs” jebkad spētu pārņemt varu pats. Tie ir latviešu tautības politiķi, kas viens pēc otra gatavi ar šo spēku biedroties, ja vien no tā pašiem atleks kāds labums. Tad kur ir īstais ienaidnieks?
Tikai nepārproti, ne jau latvietis. Kaut ko tādu pateikt nozīmētu vēlreiz iespļaut savai Mātei sejā. Latviešu tauta pat visgrūtākajos laikos ir un paliek lepnums, mājas un misija pasaules priekšā. Ienaidnieks ir vājumā un zemiskumā, kas piecdesmit verdzības gados iedzīts. Ienaidnieks ir pašcieņas zaudēšana... tāda zaudēšana, kurai bieži vien neseko pat pazaudētā meklēšana... Cik naiviem (vai varbūt ciniskiem) jābūt politiķiem, kas sola vien ar nodokļu sistēmas izmaiņām vai vēlēšanu kārtības maiņu mūsu Latvijas attīstību! Cīņa ar vējdzirnavām ir jebkādu pozitīvu reformu veikšana, ja kāds nespēs atmodināt latviešos pašcieņu un mīlestību pret savu Māti. Politiskā pieredze būs vērtība ar mīnuss zīmi, ja vara nejaudās kaut nedaudz iemiesot to brīžam puicisko lepnumu un spītu, kas kādreiz teiksmā pārvērta latviešu strēlnieku vārdu.
Var pienākt brīdis, kad oligarhiem, svešām valstīm un savai kabatai kalpojošo politikāņu shēmas pārstās darboties un sabruks kā kāršu namiņš. Pašlaik nospriegotie marionešu striķīši var trūkt. Tam ir viens vienīgs priekšnosacījums. Skanēs banāli, bet jāsaprot, ka esam atbildīgi par savas Mātes veselību un dzīvību. Kad kāds grib iznīdēt mūsu Mātes valodu, kad ņirgājas par traģēdijām Mātes dzīvē, kad lamā mūsu Mātes stiprākos un varonīgākos dēlus, tad katra mūsu aizstāvības vārds ir pienākums Mātes priekšā. Ko mīl, tas dzīvo. Ko patiesi mīl, tas plaukst un zeļ...
Es gribu ticēt, ka kaut kur krūšu apvidū jūti to pašu, ko es. Svešu ieroču, naudas un modes nicināts, tas palicis vēl krūtīs dzīvs. Kaut kas, kas uzrunā. Kaut kas, kas liek sajust stipro un nevaldāmo. Ja jūti, tad mūsu tikšanās nav velta. Tad tai ir nozīme. Un reiz šo nozīmi redzēs tālu pasaulē.