Tā, piemēram, Latvijas Rakstnieku savienības priekssēde Ieva Kolmane atzinusi šādu domu: "Ja šo jautājumu politiķi centīsies pārlieku politizēt un izmantot savā labā, tad es balsot nedošos." Par politizēšanu I. Kolmane var neraizēties. Kalvīša banda vislabprātāk aizmirstu par referendumu vispār, jo tai nav vajadzīgs atgādinājums, ka Latvijas tauta tomēr nav uz mutes kritusi un tomēr skatās, ko politikāņi kārtējo reizi ir sastrādājuši. Galu valā valdošā kliķe taču politizēja visu valsts drošību tā, lai tās sponsori varētu netraucēti piekļūt izmeklēšanas noslēpumiem. Ceru, ka I. Kolmane tomēr dosies pie urnām, jo diemžēl politisks šis jautājums ir jau tagad. Tas ir politiskais jautājums par to, vai mēs tiešām vēlamies dzīvot banānu republikā, kurā svarīgus lēmumus pieņem pirmkārt ļoti maza politikāņu grupa un otrkārt, ne jau tautas interešu labā.
Savukārt uzņēmējs no Liepājas Gints Sēne paziņojis, ka neies, jo "man īsti nav skaidrs konkrētais referenduma jautājums." Arī viņam gribu teikt, ka jautājums ir pavisam skaidrs, un tas nudien nesaistās ar drošības likumu grozījumiem kā tādiem. Nepieciešams valdībai skaidri pateikt, ka tā nevar ar valsts drošību apieties ņigu ņegu. G. Sēne var ticēt, ka gadījumā, ja referendums izgāzīsies ar lielu blīkšķi, valdība to interpretēs kā zīmi, ka sabiedrībai tai uz pirkstiem tomēr neskatās, un vērts atcerēties, ka nu Rīgas pilī sāks saimniekot cilvēks, kurš par prezidentu kļuvis nepārprotami politizētas bodītes rezultātā. Nu jau vairs nebūs Vairas Vīķes-Freibergas, un laikā līdz 10. Saeimas vēlēšanām (vai ātrākām vēlēšanām, ja sistēma kādreiz sasparosies pietiekami, lai pateiktu, ka šis politiķis, tas politiķis un vēl tie politiķi ir ņēmuši nelikumīgu naudu no "Ventspils interesēm") tautai jābūt itin modrai.
Un tāpēc visvairāk skumdina tas, ko Dienā ir pateikusi sociālā aprūpētāja Kristīne Šadčina no Liepājas: "Noteikti neiešu. Man no politikas galva sāp. Manu dzīvi tas nekādi nemaina." Tā ir precīzi tā apātija, kura valdošajai bandai visvairāk ir vajadzīga. K. Šadčina vēsta, ka viņu valdība ir pievīlusi, jo savā darbā ar visu pusotru slodzi viņa tomēr galus var savilkt tikai tāpēc, ka vīrs strādā Anglijā. Nešaubos, ka tā tas ir, bet sociālā aprūpētāja varētu padomāt par to, ka tieši tāpēc viņai 7. jūlijā jādodas pie urnām un šai valdībai jāpasaka skaidrs "nē". Kristīnes vīrs Anglijā strādā daļēji tāpēc, ka valdošajai bandai vienmēr interesantāk ir bijis raust naudu no privatizācijas un būvēt lielas mājas aizliegtajā kāpu zonā, nekā painteresēties, kāpēc tad tik daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir spiesti naudu pelnīt (un nodokļus maksāt) citur. Ja no politikas sāp galva, tad 7. jūlijā tomēr būs jāiedzer drapes un jādodas uz iecirkni. Citādi tomēr nevar.
7. jūlijā referendumā būs jāpiedalās 453 730 pilsoņu. Tas ir liels spēks, kurš pompozajai valdošajai bandai tagad var iecirst pliķi, un tas ir liels spēks, kurš pēc pāris gadiem varēs ņemt vērā Valsts prezidentes viņdien teikto -- ka tauta var atrast arī labākus politiskus spēkus. Ja neizdevās ar zīgeristiski čeveriski šķēliski repšisko variantu (lai arī pēdējos divos variantos bijuši arī gluži labi tautas priekšstāvji, vien ar līderiem bijis pašvaki), tad tas nenozīmē, ka laiks nolaist rokas pavisam. 7. jūlijā -- uz referendumu!